Protams, ir liels prieks par padarīto darbu. BET. Vai šajā un iepriekšējos gados, īstenībā jau gandrīz 25 gadus,uz iedzīvotāju pleciem, sirdsapziņas un plēnējošām patriotisma jūtām netiek uzvelta nasta, kura jānes pavisam konkrētiem darbiniekiem? Ne tikai Līvānos, Tuntuļciemā vai Rīgas Mežaparkā, bet visā valstī. Vai valsts nozīmes ūdensnotekas krasti jātīra pensionāriem, vai autoceļu nomales un pilsētu zaļās zonas - skolniekiem? Vai ievērojamu cilvēku un vēsturisku notikumu pieminekļu uzstādīšanai tiešām svarīgi ir tikai un vienīgi ziedojumi? Vai smagas saslimšanas, kuras var ārstēt ārzemju klīnikās, arī atkarīgas tikai no prasmes TV ekrānos slaucīt asaras? Un vai šie daži uzskaitītie piemēri nav par iemeslu, ka valsts vadība lepojas ar krīzes pārvarēšanu un strauju ekonomikas augšupeju?
Nepārprotiet.Es neesmu pret cilvēkmīlestību un talku vajadzību. Tas ir jauki un sagādā prieku abām pusēm.Man tikai bailes, ka tiekam "apčakarēti" savās labākajās jūtās.
Protams, ir liels prieks par padarīto darbu. BET. Vai šajā un iepriekšējos gados, īstenībā jau gandrīz 25 gadus,uz iedzīvotāju pleciem, sirdsapziņas un plēnējošām patriotisma jūtām netiek uzvelta nasta, kura jānes pavisam konkrētiem darbiniekiem? Ne tikai Līvānos, Tuntuļciemā vai Rīgas Mežaparkā, bet visā valstī. Vai valsts nozīmes ūdensnotekas krasti jātīra pensionāriem, vai autoceļu nomales un pilsētu zaļās zonas - skolniekiem? Vai ievērojamu cilvēku un vēsturisku notikumu pieminekļu uzstādīšanai tiešām svarīgi ir tikai un vienīgi ziedojumi? Vai smagas saslimšanas, kuras var ārstēt ārzemju klīnikās, arī atkarīgas tikai no prasmes TV ekrānos slaucīt asaras? Un vai šie daži uzskaitītie piemēri nav par iemeslu, ka valsts vadība lepojas ar krīzes pārvarēšanu un strauju ekonomikas augšupeju?
Nepārprotiet.Es neesmu pret cilvēkmīlestību un talku vajadzību. Tas ir jauki un sagādā prieku abām pusēm.Man tikai bailes, ka tiekam "apčakarēti" savās labākajās jūtās.