Bijušais veselības un finanšu ministrs, Tautas partijas vecbiedrs, tagad lielzemnieks Gundars Bērziņš turpina rūpīgi sekot politiskajiem procesiem un tos analizēt.
Intervijā Neatkarīgajai viņš prognozē, ka Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora krēslā nonāks nevis Jānis Maizītis, bet mazpazīstams speciālists izlūkošanā un pretizlūkošanā.
Par galveno problēmu koalīcijā viņš uzskata politiskā aizsaulē ejošo Reformu partiju un tās vājos ministrus. G. Bērziņš uzskata, ka Latviju piemeklējusi liela veiksme, jo Edmunds Sprūdžs nav kļuvis par premjeru, jo tad būtu sagandēta ne tikai viena nozare, bet visa valsts.
– Jūs esat daudz analizējis specdienestu darbību. Kā šogad izvērtīsies cīņa par SAB direktora amatu?
– Lai arī pats drošības jomā neesmu strādājis, esmu bijis iesaistīts politisko procesu veidošanā, un tādējādi par drošības jomu man ir izveidojies savs viedoklis. Ass un nesaudzīgs, jo vairākas lietas šai jomā notiek ļoti nesaprotami.
– Kas konkrēti tur notiek nesaprotami?
– SAB pilnvaras ir ļoti lielas, pat neraugoties uz to, ka birojam nav izziņas tiesības. Birojam jāanalizē visi riski, ieskaitot ekonomikas un finanšu riskus, birojam jātiek skaidrībā par visām tām lietām, kuras valsti var izvest no līdzsvara. Pēdējos divdesmit gados drošības apdraudējumi bijuši saistīti tieši ar finanšu nestabilitāti. Kad sākās problēmas ar Parex banku, pirmais, kas par to lēma, bija Valsts prezidenta vadītā Nacionālā drošības padome. Tās lēmums gan bija atšķirīgs no tā, kā pēc tam lēma valdība. Tā kā birojam piešķirtas milzīgas pilnvaras, tam būtu jāatbild arī par rezultātiem. Nevar būt tā, ka kādam piešķir milzu pilnvaras, bet pie negatīva rezultāta tas ne par ko neatbild. No drošības sargāšanas institūcijām tā arī nav izdevies panākt prognozes par iespējamiem apdraudējumiem finanšu sektorā. Līdz šim mēs esam vērojuši tikai novēlotas darbības.
– SAB pilnvaras, salīdzinot ar pārējām drošības iestādēm, ir vislielākās – SAB piešķir pielaides valsts noslēpumam amatpersonām, to skaitā Valsts prezidentam un premjeram, un tādējādi faktiski izlemj konkrētās personas politisko karjeru. Paraugoties vēsturē, izņemot pirmā direktora Laiņa Kamaldiņa apstiprināšanu un Jāņa Kažociņa apstiprināšanu uz otro pilnvaru termiņu, nekādas lielas politiskās kaislības ap šo amatu nav bijušas. Kā būs tagad?
– SAB vara patiešām ir milzīga. Ir noteikts pielaižu valsts noslēpumam līmenis, līdz kuram SAB direktora lēmumu var pārsūdzēt ģenerālprokuroram. Bet jautājumos par pielaidēm NATO noslēpumam SAB direktora lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Nedodot šo pielaidi, SAB vadītājs pieņem vienpersonisku, galīgu, neapstrīdamu lēmumu. Tā ir milzīga vara.
– Tas nozīmē, ka faktiski SAB direktors lemj, būt vai nebūt konkrētām kandidatūrām par premjeru vai Valsts prezidentu?
– Jā. NATO pielaides darījumā SAB direktoram ir absolūtas veto tiesības. Mēs esam NATO dalībvalsts, un mēs sadarbojamies ar sabiedroto specdienestiem.
Kopš mūsu iestāšanās NATO bez lielākā sabiedrotā piekrišanas mēs nevaram nozīmēt SAB vadītāju. Tas ir dabīgi. Tā kā Latvijā parlamentārā kontrole pār SAB ir ļoti vāja, tad neviens tā arī nezina, ar ko SAB nodarbojas, vai zina tikai aisberga redzamo maliņu. Ir pieņemts, ka SAB direktora amatam jāvirza cilvēks, kurš jau iepriekš bijis saistīts ar drošības sfērām. Uz vadītāju gulstas milzu atbildība, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš organizē un vada arī daudzas tādus pasākumus, kuri likumā nav aprakstīti. Izvēloties kandidatūras, parasti uzsvars tiek likts uz pieredzi drošības jomā. Diemžēl uzsvars nekad netiek likts uz kandidatūrām, kuras ne tikai guvušas attiecīgo izglītību un darba pieredzi, bet kurām piemīt arī ass analītiskais prāts. Nav šaubu, ir svarīga spēja sadarboties ar partneriem, taču vienlaikus mēs nedrīkstam pārtapt par kaut kādu servisa organizāciju lielāko partnerdienestu interešu apkalpošanai. Ir lietas, kuras Latvijai kā suverēnai valstij ir svarīgas. Ne vienmēr un ne viss, ko partnerdienesti dara, ir tieši mūsu valsts interesēs. Diskusijās par nākamo SAB vadītāju tiek izslēgta iespēja kandidēt politiķim. Latvijā par šādu figūru parasti ir grūti vienoties. SAB vēsturē bijuši tikai divi vadītāji. Arī ar Kamaldiņa ievēlēšanu negāja vienkārši. Diemžēl pirmais SAB vadītājs vairs nestrādā valsts drošības sistēmā. Parasti par izlūkdienesta vadītāja tālāko karjeru mēdz ļauni teikt – vai nu viņš nomirst darba vietā, vai arī viņu nošauj. Vadot dienestu, viņa rīcībā nonāk ļoti daudz svarīgas informācijas, kura, nonākot ārpus valsts drošības sistēmas, var kļūt valstij bīstama. Man nav saprotams, kādēļ netika nodrošinātas iespējas Kamaldiņam turpināt darbu valsts drošības sistēmā.
– Uz ielas tika izmests ne tikai Kamaldiņš, bet arī daudzi citi SAB vadošie darbinieki.
– Tieši tā. Šie cilvēki zina daudz. No valsts puses tā ir liela izšķērdība. Šādai izšķērdībai var būt savi iemesli, bet mēs tos nezinām. Šāda izšķērdība ir ļoti neracionāla un valsts drošībai ļoti bīstama.
– Vai, balstoties uz jūsu analīzi, varam prognozēt vismaz aprindas, no kurām nāks nākamais SAB direktors?
– Balstoties uz to, kas līdz šim izskanējis, kandidāts visdrīzāk būs cilvēks, kurš strādājis drošības dienestos, kuram ir laba sadarbība ar partnerdienestiem un stingras rekomendācijas no tiem. Tādējādi kandidātu loks nebūs liels. Šis cilvēks plašākai publikai nebūs pazīstams, kas šim amatam ir normāli.
– Bet SAB direktors taču ir publiska figūra.
– Tas ir atkarīgs no tā, kā šī figūra sevi nostāda. Kamaldiņa kungs uzsāka vadīt SAB kā politiķis un tādējādi bija pietiekami atpazīstams. Kažociņa kungs pēc stāšanās amatā bija publiski ļoti aktīvs, kas šāda dienesta vadītājam ir neraksturīgi un nevajadzīgi. Pēc tam situācija mainījās. Ļoti strauji mainījās komunikācijas modelis no vajadzīgām un nevajadzīgām publiskām iznākšanām līdz pilnīgai komunikācijas pārtraukšanai. Piemēram, pirms dažiem gadiem tika svinēta apaļa drošības dienesta jubileja. Būtu bijis normāli, ja šādā brīdī iestādes vadītājs komunicētu ar medijiem. Taču Kažociņš to nedarīja. Publiski redzamā radikālā komunikācijas formas maiņa liecināja, ka kaut kas ir noticis un noticis tieši ar pašu Kažociņa kungu.
– Bet kā tad ar Jāņa Maizīša – Valsts prezidenta labās rokas drošības jautājumos – izvirzīšanu SAB direktora amatam?
– ASV prezidents Baraks Obama savu padomnieku terorisma apkarošanas jautājumos virza par Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktoru. Latvijā prezidents nav tik stiprs. Pat ja gribētu, viņš to nevarētu izdarīt.
– Kāpēc ne?
– Manā rīcībā ir par maz informācijas. Protams, tāda iespēja pastāv. Tomēr Latvijā tas nav bijis raksturīgi, un domāju, arī nebūs, jo... Es domāju, nebūs. Maizītis ir pietiekami publiska persona. Reputācija viņam ir atbilstoša. Sabiedroto atbalsts varētu būt mērens. Es domāju, ka tomēr – nē. Būs kandidāts, kuru mēs ļoti maz pazīsim.
– Vai iespējams politiskais tirgus – jūs atbalstiet SAB direktora kandidatūru, mēs atbalstīsim Valsts kontroliera kandidatūru?
– Tik vienkārši tās lietas nenotiek, bet koalīcijas iekšienē grūstīšanās ar gurniem būs ļoti spēcīga un arī uz āru pamanāma.
– Kandidātu izvirza Nacionālā drošības padome, un pēc tam par to balso Saeima. Nacionālajā drošības padomē nav opozīcijas pārstāvju, nedz arī koalīcijas mazāko brāļu. Tur ir četri Vienotības un trīs Reformu partijas pārstāvji. Varbūt SAB direktora amats kļūs par pēdējo klupšanas akmeni starp šīm partijām?
– Arī līdzšinējā amatu apstiprināšana rāda, ka koalīcijā valda nogurums. Abas partijas viena no otras ir nogurušas. Vienotība joprojām ir centrā, un bez Vienotības kaut ko uzkonstruēt ir neiespējami.
– Jūs domājat spēku samēru kopumā?
– Viena lieta ir kandidātu atrast un izvirzīt, cita lieta panākt, lai par viņu nobalso Saeima. Ja tiks izvirzīts ar Vienotību saistīts kandidāts vai kandidāts, no kura nāks Vienotības smaka, tad par tādu kandidātu panākt balsojumu Saeimā būs ļoti grūti.
1995. gadā par SAB direktoru notika četri balsojumi. Kamaldiņu uzreiz neizdevās apstiprināt, un galvenais iemesls bija viņa piederība partijai Latvijas ceļš. Arī tagad, ja radīsies aizdomas par kandidāta saistību ar to vai citu partiju, balsojums izgāzīsies. Kandidātu izvēlē dienaskārtību tomēr nosaka Valsts prezidents. Viņa vadītajai drošības padomei joprojām nav izstrādāts darbības nolikums, līdz ar to tās kompetence ir ļoti izplūdusi. Pēc būtības šādai padomei bija jābūt pie Ministru prezidenta. Pēc Latvijas Satversmes būtības visam, kas saistīts ar izlūkošanas dienestiem, jābūt piesaistītam pie izpildvaras. Iemesls, kādēļ padomi vada Valsts prezidents, ir politiskā neuzticēšanās. Kad premjers bija Repše, Saeimā par Nacionālās drošības padomes piesaisti notika i nopietnas diskusijas. Repšem ļoti patika viss, kas saistīts ar izlūkošanu. Vaira VīķeFreiberga tolaik bija prezidente. Jaunajam laikam nepietika spēka, lai Nacionālās drošības padomes funkcijas pārņemtu izpildvara.
Pārējie politiskie spēki uzskatīja par neiespējamu koncentrēt varu grūti prognozējama politiķa rokās. Savu lomu nospēlēja arī VīķesFreibergas autoritāte, un tādēļ šī institūcija palika pie Valsts prezidenta. Tādējādi drošības jautājumos prezidentam nevar garām paiet. Prezidenta rokās ir pietiekams instrumentārijs, lai bloķētu tos procesus drošības jomā, kuri ir pretrunā ar viņa pārliecību.
– Mēs te pieminējām divus koalīcijas pabērnus – Visu Latvijai!TB/LNNK un Klāva Olšteina sešnieku. Vai viņi nevar uzspēlēt savu spēli?
– Koalīcijas partneri ir noguruši cits no cita, un katram ir savas vēlmes. Reformu partija beidzot it kā gribētu sākt veidoties par partiju. Šis veidojums joprojām ir Valsts prezidenta rīkojuma nr. 2 atrauga. Veidojumam nav nekāda sakara ar Zatlera personību. Rīkojums nr. 2 kaut kādam cilvēku lokam nodrošināja iespējas ienākt politikā. Viņi mēģināja tapt par partiju, taču izskatās, ka arī netaps. Pašreizējā situācijā viņi diskomfortā raustās, mēģinot piesaistīt personības; viņi mokās savās pirmsbeigu haotiskajās konvulsijās. Ar Nacionālo apvienību ir citādi. Tai ir skaidas pozīcijas, tai ir un būs savs elektorāts. Viņi šobrīd jūtas gatavi lielākiem darbiem, nekā sēdēt ar vienu ministru valdībā. Nav loģiski, ka viņiem Saeimā ir tikpat deputātu, cik Reformu partijai, bet ietekme valdībā ievērojami mazāka. Šo netaisnību ir grūti nepamanīt.
– Turklāt Nacionālajā drošības padomē Nacionālajai apvienībai nav neviena pārstāvja.
– Tieši tā. Šis apstāklis nāk par ļaunu vadošajam koalīcijas spēkam Vienotībai. Ja cilvēki nepiedalās lēmumu pieņemšanā, viņi šiem lēmumiem neuzticas. Ja Nacionālajā drošības padomē būtu kaut viens Nacionālās apvienības pārstāvis, tas mazinātu problēmas SAB direktora kandidātu pēc tam apstiprināt Saeimā. Tas būtu izdevīgi pirmām kārtām pašai Vienotībai.
Opozīcijai būs vienkārši pierādīt, ka šī koalīcija nespēj pieņemt svarīgus lēmumus. Opozīcija koalīcijas mokās neiesaistīsies. Tā paies malā, lai neapšļakstītos ar koalīcijas asinīm. Koalīcijai nepieciešamas pārmaiņas vai atsvaidzinājums. Ministru demisijas ir modes lieta, kas problēmas neatrisina, taču koalīcijā ir acīmredzami ļoti vāji ministri. Ministrs Edmunds Sprūdzš ir ļoti, ļoti vājš. Tomēr Sprūdža gadījumā varam runāt ne tikai par neveiksmēm, bet arī par veiksmi. Tā ir liela veiksme, ka Sprūdžs, būdams Reformu partijas premjera kandidāts, nekļuva par premjeru. Tagad viņš sačakarējis tikai vienu nozari, bet tā būtu sačakarējis visu valsti. Nedrīkst ļaut viņam turpināt stādāt. Tādā lielā sistēmā kā partija parasti ir un būs problēmas. Ir svarīgi, kā partija spēj tikt galā ar savām problēmām. Ja visiem redzams, ka valdībā ir vājš ministrs, tad tā ir pašas Reformu partijas problēma. Jo ilgāk valdībā sēž vājš ministrs, jo opozīcijai tas ir izdevīgāk. Tā viņš tur tāds vājš sēž un sēž un velk koalīciju zem ūdens, kamēr tā noslīkst. Tad radīsies jautājums – kurš vainīgs? Kurš, kurš? Nu, Sprūdžs viņus visus noenkuroja.
Parasti jau ir tā, ka vislielākās problēmas partijai rada partijā ietekmīgs cilvēks. Sprūdža ietekmi Reformu partijā grūti noliegt. Šādiem cilvēkiem pašiem sevi grūti vērtēt, jo, iegūstot ministra amatu, viņi parasti saiet ministrā. Tas nozīmē to, ka pēc nokļūšanas ministra amatā šādi cilvēki sāk justies paši kompetentākie. Ko partijai darīt? Pašiem vien jātiek ar to galā. Visas manis iezīmētās problēmas ļauj prognozēt, ka amatpersonu ievēlēšana koalīcijai būs nopietns pārbaudījums.