Par ministriju slēgtiem līgumiem ar advokātu firmām, par to, vai vajag atlaist tiesībsargu Juri Jansonu, par «legālajām narkotikām» un citām tiesību jomas aktualitātēm šī intervija ar tieslietu ministri Baibu Broku (Nacionālā apvienība).
– Savulaik Edmunda Sprūdža ministrija, lai tiesātos pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, algoja ar Reformu partijas biedreni Ingu Antāni saistītu advokātu kantori. Vai ir normāla prakse, ka ministrijas slēdz līgumus ar juristiem no ārpuses, lai gan ministrijās pašās strādā juristi? Vai Tieslietu ministrijai arī ir šādi līgumi?
– Pašlaik mums šādu līgumu nav. Iespējams, ka iepriekš tādi ir bijuši.
Tā ir atbalstāma prakse gadījumos, ja redzams, ka ministrijas resursu rīcībā nav pietiekami kvalificētu ekspertu attiecīgajā jomā, kas spētu sniegt padomu vai palīdzību. Ministriju juristi strādā pie normatīvo aktu izstrādes, tā ir viena lieta, bet, ja ministrijai vajag advokātu, kas pārstāv to tiesā, tad tā jau ir cita lieta. Advokāti savas spējas trenē nepārtraukti, katru dienu. Bet ministriju juristi nav advokāti. Bieži vien tiesas procesā nepietiek ar to, ka juristam ir laba teorētisko zināšanu bāze, nākas strauji reaģēt uz pretējās puses argumentiem. Ne katrs jurists var būt advokāts. Vācijā pat ar likumu ir noteikts, ka tiesas procesā kā aizstāvis var būt tikai advokāts.
Protams, vienmēr jāizsver, vai tiešām ministrijai nav iespējams tikt galā ar saviem resursiem.
– Ir arī gadījumi, kad advokātu kantoris agrāk bijis kādā procesā pret Latvijas valsti, bet tagad Latvijas valsti pārstāv. Vai tas ir ētiski?
– Protams, ir jāvērtē, vai neveidojas interešu konflikts. Taču, ja lietas ir nesaistītas un kāda ministrija ir paņēmusi advokātu, kas agrāk tiesājies pret valsti, tad tur varbūt arī nav interešu konflikta. Tāpēc ir Zvērinātu advokātu padome ar savu Ētikas komisiju, kas šādas lietas izvērtē. Viena no ētikas normām pauž, ka advokātu nedrīkst identificēt ar viņa klientu.
– Kā vērtējat norises Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB)?
– Nav pieņemams, un tas nav pareizs signāls sabiedrībai, ka valstij tik nozīmīgā institūcijā notiek tāda personisko ambīciju un attiecību kārtošana. Tas met ēnu arī uz valsts pārvaldi kopumā. Pašlaik Ministru prezidente Laimdota Straujuma nav atjaunojusi Jutu Strīķi amatā, un acīmredzot turpmākie strīdi norisināsies tiesiskā ceļā tiesas zālē.
– Kad beidzās pilnvaras iepriekšējai Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājai Sandrai Strencei, Strīķe uzrakstīja vēstuli jūsu priekšgājējam tieslietu ministram Jānim Bordānam, ka tiesnešu priekšsēdētāja esot sliktā, tiesa lemjot nepareizi, ka par Strenci esot kompromitējoši materiāli. Rezultātā iepriekšējā priekšsēdētāja tika norakta. Vai tā nav «stindzinošā efekta» radīšana, tiesu varas neatkarības ietekmēšana, spiediens?
– Domāju, ka nē. KNAB ir tā institūcija, kura seko līdzi notiekošajam, kuras rīcībā ir operatīvā informācija par iespējamiem koruptīviem darījumiem. Ja tajā brīdī KNAB bija kāda informācija, kuru biroja amatpersonas uzskatīja par svarīgu nodot ministram, lai viņš varētu pieņemt lēmumu par amatpersonas izvēli, tad tā ir pareiza prakse.
– Bet varbūt tās bija tenkas un baumas? Ja jau informācija bija tik smaga, tad vainīgie jāsauc pie atbildības, vaina jāpierāda tiesā...
– KNAB ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums sniegt informāciju. Kā es būtu rīkojusies, ja tajā laikā būtu tieslietu ministre? Es, pieņemot lēmumu, pārliecinātos, vai man sniegtā informācija ir balstīta uz pārbaudītiem faktiem. Ja informācija liecina par kādiem likumpārkāpumiem, tad šīs ziņas būtu jānodod tiesībsargājošajām iestādēm. Ja šī informācija apstiprinās ar faktiem, tad jau tiek uzsākts kriminālprocess, kurā tiek identificēts, kurš konkrēti un pie kā ir vainīgs. Nedrīkst tā vispārināt un paziņot, ka «visa apgabaltiesa» ir slikta. Es tolaik nebiju ministre un nevaru vērtēt kandidatūru atbilstību apgabaltiesas priekšsēdētāja amatam.