Vai ir grūti atteikties no savas pagātnes un «iekost» rokā, kura tevi ir «barojusi» jeb virzījusi pa karjeras kāpnēm, pat tad, ja tādēļ būtu jāupurē kādas valsts neatkarība?
Ja ņem par piemēru Aivara Lemberga un Andra Bērziņa praksi un izteikumus saistībā Ukrainas situāciju, tad laikam ir. Kā nekā abi kungi, tieši pateicoties padomju režīma rokas vēzienam, katapultējušies, lai ielēktu «pirmās klases» vagonos, un tagad neslēpj savas simpātijas austrumu kaimiņa virzienā.
Līdzīgus novērojumu TVNet rubrikā «Viedokļi» pauž Olivers Everts. Oligarhs Aivars Lembergs un prezidents Andris Bērziņš esot pazīstami jau kopš padomju laikiem, kad abi kungi piederējuši PSKP nomenklatūras darbinieku pulkam. Pulkam – kas vienoja uzticamākos un drošākos padomju režīma kalpus, kuri citu starpā arī baudīja īpašas padomju režīma privilēģijas.
«Toreiz, kad lielākā daļa tautas ienīda padomju režīmu un tā paspārnē veikto rusifikāciju un citus sabiedrības deģenerācijas aktus, viņi noteikti nebija totalitārā režīma kritiķu skaitā, jo šis padomju režīms viņiem garantēja karjeras iespējas,» norāda raksta autors.
Aivars Lembergs, kaut arī apsūdzēts kukuļu ņemšanā un izspiešanā, dokumentu viltošanā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, šobrīd ir viens no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem. Kamēr Andris Bērziņš saņem Latvijā lielāko pensiju – 2014.gadā pensijas apmērs veidoja 55 000 latus.
Padomju grūdiens veiksmīgākam biznesa
Par varas maiņas laikiem Lembergs reiz izteicies: «Tiem, kam bija lieli īpašumi un kas cerēja, ka tos varēs atgūt, bija vienkāršāk, bet man vajadzēja izšķirties, kurā pusē nostāties – par neatkarības iegūšanu vai PSRS saglabāšanu. Tiem, kas tajā laikā dzīvē nebija izsitušies un kam nebija ko zaudēt, piemēram, laborantiem vai bundziniekiem, bija vienkāršāk…».
Grūtības izšķirties Lembergam noteikti bijušas, kā nekā, pēc Kompromat.lv rīcībā nonākušajiem dokumentiem, Lembergs 1973.gadā, būdams LVU students, savervēts par Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu ar pseidonīmu «Pēteris». 1978.gada 8.augustā Lembergs gan tika izslēgts, ņemot vērā iestāšanos Latvijas Komunistiskajā partijā (LKP) un tai sekojošo iekārtošanos darbā par LKP Ventspils rajona komitejas instruktoru. Savukārt ap 1987.gadu viņš noformēts VDK rezerves virsnieku uzskaitē.
Šajā kontekstā var pieminēt amerikāņu žurnālista Stīvena Hārdelsona grāmatā Biedri mafiozo teikto, ka VDK bijusi ļoti nozīmīga loma pārmetot tiltu no vecā režīma kriminalitātes uz postkomunisma laikmeta kriminalitāti.
«1991.gada 5.janvārī VDK trešā nodaļa, kas nodarbojās ar militāro pretizlūkošanu, nosūtīja telegrammu padomju armijas un jūras kara bāzēm visā valstī. Telegrammā, ko drošības komitejas arhīvos atrada Krievijas izmeklētāji, tika doti VDK priekšsēdētāja kodēti norādījumi dibināt privātas komercfirmas, kas pārdotu uz ārzemēm militāro tehnoloģiju. Jaunajām firmām jākļūst par drošu aizsegu VDK vadītājiem un pašiem noderīgākajiem operatīvajiem darbiniekiem. Tām jānodrošina finansiālie līdzekļi organizācijas darbam pagrīdē, ja pie varas nāktu «destruktīvi elementi».»
Arī amerikāņu žurnāla Time Magazine pētījumā minēts, ka «No 1989. līdz 1991.gadam viens no VDK galvenajiem uzdevumiem bija radīt kopuzņēmumus ar ārvalstīm. Oficiāli tie tika uzskatīti par perestroikas ietvaros radītiem padomju ekonomikas pārveides dzinuļiem. Neoficiāli tas bija ceļš, kā pārsūknēt valsts vai partijas naudu uz augstu partijnieku un VDK vadītāju kontiem ofšorzonās.»
Jāpiebilst, ka Ventspils «astoņkājī» saplūst vairākas Latvijā pazīstamas firmas, kuru līdzdalībnieki ir LPSR VDK bijušie virsnieki un par kurām daudz runāts kā par čekas veidojumiem. Kā raksta grāmatas Ēnas pār Ventspili autors Vilis Seleckis, «ja VDK un Padomju Savienības Komunistiskās partijas spicei bija kaut kādas ekonomiskas intereses Latvijā, tad pirmām kārtām tās saistītas ar Ventspils ostu, kurai cauri izplūda viena septītā daļa PSRS eksportētās naftas. Ja tā ir, tad iznāk, ka arī tagad Ventspils osta kalpo galvenokārt tiem, kuri Latviju ir uzskatījuši tikai par savu koloniju. Nav jābrīnās, ka savu ekonomisko interešu nodrošināšanai Ventspilī viņi ir izraudzījušies drošus un pārbaudītus kadrus no savu bijušo kolēģu vidus.»
Lojāli austrumiem
Lemberga lojalitāte pret Krieviju pierādījusies vairākkārt. Viņš ir uzsvēris – «zinu tikai krievu valodu un dēlam saku: ja gribi nodarboties ar biznesu, tad vari nezināt citas valodas, bet krievu valoda jāzina obligāti.» Lembergs atkārtoti ieteicis Latvijai paklusēt Ukrainas jautājumā un «nemācīt Krieviju». Bet pavisam svaigi ir apgalvojumi, ka NATO spēku ieviešana būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā ar toreizējā valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa piekrišanu.
Lembergs arī apgalvo: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūšot par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses. Taču, kā savā rakstā norāda Olivers Everts, «Lemberga kungs piemirsis vai negribējis piebilst, ka vairāk nekā 50 gadus Latvijas teritorija pret latviešu gribu jau ir bijusi potenciāls kaujas lauks starp NATO un Varšavas paktu, jo te bija jau izvietots ne tikai ārzemju, t.i., PSRS karaspēks, bet arī tā kodolieroči (starp citu, arī Ventspils tuvumā), kas mūs pakļāva vēl drausmīgākam kara konflikta riskam.»
«Turklāt šajā padomju armijā līdz virsnieka pakāpei uzkalpojās arī pats Lembergs un nezin vai uzskatīja, ka PSRS karaspēks tad apdraudēja «Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses». Arī par PSKP nomenklatūras biedra Lemberga protestiem pret padomju kodolieročiem Latvijas teritorijā padomju gados nekas nav dzirdēts,» norāda Everts.
Kamēr Lembergs biedē ar kara draudiem un finansiālām neražām, prezidenta Bērziņa nespēja noformulēt skaidru attieksmi pret situāciju Ukrainā izraisījusi asu kritiku no sabiedrības puses, atklātā vēstulē lūdzot apstādināt apkaunojošo Latvijas prezidenta rīcību un Bērziņu atkāpties no augstākā valsts amata.
Ne Lembergs, ne Bērziņš gan nav palikuši bez aizstāvjiem, kas, kā izsakās Everts, «sociālajos tīklos un interneta rakstu komentāros prezidenta rīcības kritiķiem uzkar «liberastu», «pederastu», «sorosistu» un citas Krievijas propagandas klišeju uzlīmes, ko plaši lieto, apkarojot opozīciju Krievijā. Tās pašas pazemojošās birkas, kuras karā pret Ukrainu, ES un NATO plaši izmanto oficiālā Maskava. Izmantojot Kremlī izstrādātas propagandas klišejas, arī Latvijā tiek mēģināts kompromitēt mūsu sabiedrības daļas labos nodomus, lai Latvijas valsti vadītu cilvēks, par kura vērtību rietumniecisko orientāciju un principiālo nostāju nebūtu nekādu šaubu.»
Bērziņa un Lemberga aizstāvji: «sargsuņi» un «kucītes»
Lai arī formāli Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA) nepieder oligarham Aivaram Lembergam, šajā avīzē neko kritisku par pašu Lembergu vai prezidentu Bērziņu izlasīt nevar, konkrētu mediju pielīdzinot sargsunim, kurš aprej ikvienu, kas aizskar konkrēto personu mieru.
«Šajā avīzē grūti būs pat atrast konstruktīvus rakstus par Eiropas un NATO demokrātiskām vērtībām, par toleranci pret minoritātēm, dzimumu līdztiesību un citām demokrātiskām vērtībām, kuru sardzē stāv ES un NATO. Toties daudz būs rakstu par prezidenta ārzemju vizītēm pie postpadomju diktoriem un rietumu, ES demokrātisko vērtību izsmiešana,» komentē Everts.
Viņš turpina: «Rodas iespaids, ka NRA garīgā telpa ir izolēta no reālā Latvijas procesu konteksta un līdzīgi reliģisko sektantu grupējumam pauž vienīgi sava ideoloģiskā līdera uzskatus un viedokli. Šī specifika sasaucas ar pašreizējo Kremļa ideologu uzskatiem, bet ir pretrunā rietumu demokrātiju viedoklim par mediju lomu attīstītā sabiedrībā.»