/Anna Stendere/ Parodijas vietā Dambis blīvs bez dzīvības, Pat bebram nav tur brīvības, Pat žurkai nerokama ala - Vien stulbumam nav gala. Viņš dzeju nospiež tā kā blāķis, Kā taukiem apvēlies viens pāķis... Nespēj iet, ne sakarīgi čāpot, Vien nošpikotā „amorā” sev rāpot. Bez spēka lidot, celties gaisā, Jo gars tik dambiskā maisā, Ka ne gaisa, nedz gaismas, Nedz vesela saprāta plaisas. Rododendru aizgudri stāda, Kur nedīgst ne jausma no puķes, Vien dambiska muša, nezāle kāda, Un dundurs alkās pēc skuķes. Tas pasaules muļķībai rada, Ar pieri sausu trulumu bada, Gar savas nedzejas dambja sienām Slapinās ar sevi slavinošām slienām... Tur sūt viņš sava dambja gūstā Glupi lolotā un dziļi grūstā... Iekšā ir un netiek laukā, Lai kā par dzejnieku kāds saukā. Bet vārdam Egils nav ne vainas..., Ja nav vien dambja vainas, Bet sērgā tādā - katrs egils Neglābjami debils.
/Anna Stendere/
Parodijas vietā
Dambis blīvs bez dzīvības,
Pat bebram nav tur brīvības,
Pat žurkai nerokama ala -
Vien stulbumam nav gala.
Viņš dzeju nospiež tā kā blāķis,
Kā taukiem apvēlies viens pāķis...
Nespēj iet, ne sakarīgi čāpot,
Vien nošpikotā „amorā” sev rāpot.
Bez spēka lidot, celties gaisā,
Jo gars tik dambiskā maisā,
Ka ne gaisa, nedz gaismas,
Nedz vesela saprāta plaisas.
Rododendru aizgudri stāda,
Kur nedīgst ne jausma no puķes,
Vien dambiska muša, nezāle kāda,
Un dundurs alkās pēc skuķes.
Tas pasaules muļķībai rada,
Ar pieri sausu trulumu bada,
Gar savas nedzejas dambja sienām
Slapinās ar sevi slavinošām slienām...
Tur sūt viņš sava dambja gūstā
Glupi lolotā un dziļi grūstā...
Iekšā ir un netiek laukā,
Lai kā par dzejnieku kāds saukā.
Bet vārdam Egils nav ne vainas...,
Ja nav vien dambja vainas,
Bet sērgā tādā - katrs egils
Neglābjami debils.