Sestdien, 29. septembrī saskaņā ar senām latviešu tradīcijām tiek svinēta Miķeļdiena jeb Apjumības.
Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad dilstošā saule nonākusi pusloka viduspunktā un diena un nakts ir atkal vienādā garumā. Ziemeļu puslodē pēc Miķeļiem saule mazāk apspīd zemi, dienas kļūst īsākas un naktis garākas.
Miķeļi ieskandina ziemas laiku.
Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi tiek atzīmēti ar svinībām. Tomēr Miķeļu svinēšanai izveidojies īpatnējs paplašināts apjoms, iesaistot tajā arī ražas novākšanas izdarības, jo pirms Miķeļiem parasti beidzas visi ražas novākšanas darbi. Latviešu dainas un ziņas no tautas mutes liecina, ka latvieši rudens ražas novākšanu atzīmējuši ar svinībām, kurās daudzināts Dievs, Māra, Miķelis, Jumis, saimnieki un darbinieki. Šīs svinības sauktas par Apjumībām, un tās notikušas Miķeļos.
Miķeļi iekrīt visbagātākajā laikā, tādēļ galds šai dienā ir ēdienu pārpilns. Uz galda noteikti vajadzēja būt gaļai, tāpēc kāva aunu, āzi vai sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti. Šai dienai skābēja kāpostus, cepa plāceņus un brūvēja alu, bet pirmos kumosus un pirmos malkus ziedoja Mājas kungam.
Ar Miķeļdienu sākas veļu laiks. Jau no 17.gadsimta tiek pieminēti īpaši Miķeļdienas ziedojumi. Tiek norādīts, ka Miķeļa dienā zemnieki noteiktās vietās ziedo vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu un naudu. Daļa no ziedojumiem pieder pie veļu mielasta, bet pārējie ir ziedojumi mājas garam. Miķeļdienā, līdzīgi kā Jurģos, atkārtojas gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar asinīm.
Ar Miķeļdienu saistīti daudzi un dažādi latviešu ticējumi. Piemēram, ja Miķeļa diena un nakts ir miglaina, tad būs laba vasara, savukārt, ja ir sausa un auksta diena un nakts, tad būs slikta vasara. Ja Miķeļos zosis lido augstu - pavasarī būs lieli pali. Ja zemu - plūdu nebūs. Jo siltāka un sausāka Miķeļdiena, jo vēlāk iestāsies ziema un stipra sala nav ko baidīties.
Lai tiktu vaļā gan no pelēm, gan žurkām un kukaiņiem, Miķeļdiena ir īstais laiks, kad rīkoties. Ticējumi vēsta, ka šajā dienā nedrīkst no svešām mājām neko nest līdzi, svešā mājā nedrīkst ne ēst, ne arī dzert, jo tad var atnest līdz to māju peles un citus kukaiņus. Savukārt, ja šajā dienā pārnes no meža skujas, tad čūskas nāk mājās.
Lai tiktu vaļā no žurkām, Miķeļdienas vakarā ar pīlādžu koku jābada visur, kur ir žurkas, un jāsaka: "Ej uz kaimiņu mājām, tur vairāk, ko ēst, kā pie manis." Tad žurkas izzūdot.
Savukārt, ja grib, lai kāda meita šajā gadā netiek apprecēta, tad Miķeļdienas vakarā jāsper slota sētmalē un jāsaka: "Miķelīša vakarā slotu sviedu sētmalā, lai satrūda tautu dēli tā kā slota sētmalā."
Lai noskaidrotu, kurā pusē mitinās iespējamais precinieks, Miķeļdienas vakarā jālauž žogu stibiņas - uz kuru pusi atskan atbalss, uz to pusi ir brūtgāns.
Šī diena pazīstama arī kā baznīcas svētku diena par godu virseņģelim Miķelim jeb Mihaelam, kas nozīmē "Dievam līdzīgs".