Intervija ar Otrā pasaules kara veterānu 2

Viņš atceras visu un dalās atmiņās par savu dzīvi. Zolīds vīrietis, kuram pie krūtīm ir vairākas medaļas, pastāstīja mums par savu bērnību, grūto dzīvi un pirmo skūpstu. dalījās atmiņās par jaunību un atcerējās traģiski gājušo bojā meitu.

Viņam ir pāri 90, taču viņš joprojām nav sapratis, kā viņam izdevās palikt dzīvam. vairākas reizes viņš tika uzskatīts par mirušu. Padomju laika dokumenti zaudējuši savu sākotnējo izskatu, bet viņš ir dzīvs, vesels, smejas un joko, deklamē dzeju, runā par politiku, komentē pasaulē notiekošo.

„Kad biju mazs zēns, basām kājām skaidīju pa zāli, raustīju meitenes aiz bizēm. Kas ar mani ir noticis? mati palikuši sirmi, izaugušas ūsas, savējie vairs nepazīst”.

Pastāstiet, lūdzu, par Jūsu pirmskara pagātni.

Esmu dzimis zemnieka ģimenē. Tēvs bija stacijas dežurants, viņam bija saimniecība – 3 zirgi, 3 govis, aitas, vistas. Vidējā saimniecība. 10 gadu vecumā iemācījos art zemi, taču tas man nepatika. Man patika pļaut zāli, garšoja piens ar medu. Mamma to gatavoja īpaši gardi. Un tad 1930.gadā sākās kolektivizācija. Visu atņēma – gan zemi, gan zirgus. Mūsu ģimenē bija 6 brāļi un viena māsa, vecākais Vasīlijs aizbrauca uz Donbasu un paņēma mani līdzi. Man tika uzticēts darbs šahtā, veicu mērījumus. Ar laiku šis darbs apnika un brālis iekārtoja mani par pacēlāja mašīnistu. Šajā darbā strādāju līdz 1940.gadam.

Un 1940.gadā Jūs iesauca armijā?

Jā, man bija 19 gadi. Tiku nosūtīts uz Maskavas garnizonu Maskavas centrā. Tur bija tā saucama Proletāriešu divīzija. Pēc gada sākās karš.

Kāds bija kara sākums?

Teica, ka karš sākās pēkšņi, bet par to bija zināms. Nebija jēgas to slēpt – bombardēja Kijevu, Brestu. Uzstājās Josifs Staļins, paziņoja par to oficiāli. Un es tiku iesaistīts karadarbībās. Kad krita Smoļenska, no mūsu vienības gandrīz nekas nepalika pāri, palikām bez komandiera.

Kas notika tālāk?

Devāmies uz Maskavu. Baltijas valstis bija ieņemtas, Baltkrievija arī. Pa Smoļenskas ceļu gāja gan civilie, gan karavīri, bija daudz ierakumu un kādā vietā mēs apsēdāmies. Kāds karavīrs uz atvadām nodziedāja dziesmu un teica: „Fjodorovna ir viltīgs sievišķis – sākumā mīlēja Staļinu, pēc tam – Hitleru!”. Šķita, ka viņu neviens nedzirdēja, bet dienas otrajā pusē mūs aizturēja VDK darbinieki. Kara tribunāls, dzimtenes nodevība, valdības kritika – ko tik mums nepārmeta. Brīnumainā kārtā netiekam apcietināti – tika nomesta bumba, mašīna apgāzās, rezultātā palikām divi, nevis trīs.

Un tad devāties uz Maskavu?

Jā, pie Maskavas tika veikti aizsardzības darbi. Mums iedeva lāpstas, lika strādāt. Vēlāk nonācām Mordovijā, Gorohovecas nometnē. Kad 1942.gadā tika izveidota armija, nonācām Donas frontē.

Un tikāt nopietni ievainots?

Jā, Donas frontē tiku ievainots. Augustā tika nolemts sagraut itāļu divīzijas aizsardzību, sākās kaujas, pretinieks galvenokārt bombardēja no gaisa, lidoja ap 10 iznīcinātāju. Zaudējām daudz cilvēku. Arī es tiku ievainots – tika sadragāta kreisā kāja. Tiku sūtīts uz vairākiem hospitāļiem, nebija brīvu vietu, ievainoto bija ļoti daudz. Tiku sūtīts uz Borisogļebsku, pēc tam uz Tambovas apgabalu, uz Permu, nekur nebija brīvu vietu. Pa ceļam nonācu Verhoturskas klosterī. Sākās abscess, tiku evakuēts uz Nadeždinsku, kur bija liels hospitālis. Pēc tam nonācu Kamišlovas pilsētā.

Kad atgriezāties frontē?

1944.gada sākumā Kamišlovā tika izveidots ešelons, kas devās uz Baltijas valstīm, es tiku norīkots 1.Baltijas valstu frontē.

Ko Jūs darījāt?

Biju zaldāts, nodaļas komandieris, vada komandieris.

Vai atmiņā palikuši kādi īpaši spilgti notikumi?

Atceros 5 gadus vecu meiteni, kura bija ievainota rokā. Viņa gulēja un raudāja. Man vienmēr patika bērni, paņēmu viņu uz rokām, un viņa nosauca mani par tēti, man asaras saskrēja acīs. Bet komandieris bija neapmierināts, lika man atstāt meiteni. Viņa kliedza: „Tēti, ņem mani līdzi!”. Bet es gāju prom un raudāju. Arī tagad, atceroties, asaras saskrien acīs.

Sakiet, vai patīkamas atmiņas arī palikušas?

Jā, kad gulēju hospitālī, man palīdzēja jauna, simpātiska meitene, un es viņu noskūpstīju. Tas bija pirmais skūpsts un kur, kādos apstākļos (smejas).

Kādi ordeņi Jums ir īpaši svarīgi?

Laikam 1. un 2.pakāpes ordeņi. Un zaldāta slavas ordenis, kuru pasniedza par godu 65.Uzvaras gadadienai.

Kāda bija jūsu dzīve pēc kara?

Pēc kara tiku norīkots dienēt Somijas robežā. Pēc tam saņēmu rīkojumu atgriezties Sanktpēterburgā. 1946.gadā tiku demobilizēts no armijas. Armijā pavadīju 7 gadus. Pēc tam draugs palīdzēja pārvākties uz Daugavpili. Strādāju cietoksnī, vēlāk iekārtojos Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, kurā nostrādāju 20 gadus. Strādāju arī Rīgas rajonā un Rīgā. Atzina 50 gadus darba stāžu, bet 7 gadus neņēma vērā. Pensija nav liela, bet balles neplānoju rīkot (smejas).

Vai uzturat saikni ar draugiem-veterāniem?

Karoju kopā ar latviešiem, labi sadzīvojām, tikāmies, bet tagad jau neviens nav palicis. Dažreiz sāku gremdēties atmiņās un asaras saskrien acīs. Tik daudz cilvēku gājis bojā un kādēļ...

Vai Jūs piedalāties pilsētas pasākumos, kuri veltīti Uzvaras svētkiem?

Vienmēr! Daugavpils 9.maijā ir kaut kas īpašs! (paceļ uz augšu lielo pirkstu).

Arī šogad atnāksiet uz parku?

Ja atvedīs, noteikti ieradīšos. Pēdējā laikā slikti staigāju – 10.diena 9.kilometrs (smejas).

Aleksandra Gavriļenko stāstu klausījos uzmanīgi un apbrīnoju šo cilvēku. Neskatoties uz vecumu un sirmiem matiem, šis cilvēks izstaro prieku, gaismu, mīl dzīvi. Paldies viņam par to un paldies katram Lielā Tēvijas kara dalībniekam par drosmi un vīrišķibu, par to, ka izdarījāt visu iespējamo un dāvājāt brīvību saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Mēs to atceramies, lepojamies un pateicamies jums.