Socioloģiskās aptaujas, kas pēdējā pusgada laikā rīkotas Francijā, nav melojušas, un brīnumi nav notikuši – par jauno prezidentu ievēlēts 57 gadus vecais Fransuā Olands, kurš kļūs par pirmo sociālistu šajā amatā kopš Fransuā Miterāna laikiem.
Vēl pirms gada F. Olands tika uzskatīts par samērā pelēcīgu partijas funkcionāru, taču priekšvēlēšanu kampaņa apliecināja, ka vajadzības gadījumā viņš spēj cienīgi atbildēt uz politisko pretinieku izlēcieniem un demonstrēt nesliktu humora izjūtu. Bet sociālistu kandidāta nosvērtība, nesatricināmība un vēlme allaž meklēt kompromisus varētu būt zināma garantija tam, ka velns nebūs tik melns, kā viņu mālē, un bažas par ekonomisko katastrofu, kas Eiropu piemeklēs, F. Olandam sākot realizēt savu programmu, nepiepildīsies.
Normālais kandidāts
«Neviens tā īsti nepazina Fransuā Olandu, nevienam nebija pat nojausmas, kāds spēks viņā slēpjas, taču tagad mēs to esam uzzinājuši,» sarunā ar AP pēc vēlēšanu pirmās kārtas sacījis sociālista biogrāfs Seržs Rafī. Viņam piekrīt radiostacijas France Info politiskā komentētāja Marī Eva Maluīna, kuras grāmata par F. Olandu iznāca februārī. Viņa atgādina, ka daudziem F. Olanda kampaņa izrādījusies pārsteigums, jo pat sociālistu vidē valdīja uzskats, ka šis politiķis, gluži kā plīša rotaļlieta, nav gatavs cīņai par augsto amatu. Ne jau velti viņš bija izpelnījies tādas neglaimojošas iesaukas kā Flanby (deserts ar krēmu), Zemenīte, Pastila un tamlīdzīgi. «Taču galu galā viņš visus apmānīja. Izskatījās tāds pieticīgs, nepieredzējis, neambiciozs, bet patiesībā jau kopš skolas gadiem vēlējās kļūt par līderi,» stāsta M. E. Maluīna, atgādinot arī par leģendu, ka vēl zēna gados Fransuā vecākiem stāstījis, ka kādreiz kļūšot par prezidentu.
Francijā jau folklorizējies stāsts par to, kā 1981. gadā toreizējais Parīzes mērs Žaks Širaks, uzzinot, ka vēlēšanās viņam nāksies sacensties ar 26 gadus veco F. Olandu, paziņoja: «Bet viņš taču ir mazāk zināms nekā Miterāna labradors!» Daudzi gan nezina šā stāsta otro daļu – F. Olands nekautrējās ierasties uz favorīta priekšvēlēšanu pasākumu un, uzdodot Ž. Širakam diezgan āķīgu jautājumu, paziņoja, ka esot tas pats kandidāts, kuru Ž. Širaks salīdzinājis ar suni. Šis notikums diezgan labi raksturo jauno Francijas prezidentu, kuram, bokseru valodā runājot, nav kristāla žoklis – viņš spēj izturēt sitienus un triecienus. Jāpiebilst, ka šogad konservatīvo patriarhs Ž. Širaks sociālistu kandidātu nodēvēja par «īstu valstsvīru» un pat paziņoja, ka balsošot par viņu. Nebija īsti saprotams, vai sacītais par balsošanu bija joks, taču, ņemot vērā Ž. Širaka un N. Sarkozī attiecības – nebūtu nekāds pārsteigums, ja eksprezidents tā arī rīkotos.
Ne viens vien franču politologs uzskatīja, ka savas karjeras zenītu F. Olands bija sasniedzis laikā no 1997. līdz 2008. gadam, kad bija sociālistiskās partijas pirmais sekretārs jeb līderis. Interesanti, ka tieši šajā laikā sociālisti cieta lielāko pazemojumu, kad 2002. gadā premjers Lionels Žospēns nespēja iekļūt prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, zaudējot ne tikai Ž. Širakam, bet arī Nacionālās frontes līderim Žanam Marī Le Penam. «Tas ir lielākais zaudējums, ko es nespēšu aizmirst,» kādā no intervijām sacījis F. Olands.
Viņa aiziešana no partijas līdera amata nepilnu gadu pēc tam, kad ilggadējā dzīvesbiedre un partijas kolēģe Segolēna Rojāla zaudēja 2007. gada prezidenta vēlēšanas, šķita loģiska, bet atgriešanās 2010. gada pavasarī, kad F. Olands paziņoja, ka kandidēs uz partijas nomināciju – pārsteidzoša. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tobrīd no trases nebija noņemts sociālistu neapšaubāmais favorīts uz šo nomināciju Dominiks StrossKāns. Gan partijas priekšvēlēšanu laikā, gan prezidenta kampaņā F. Olands sevi pozicionēja kā mēreni noskaņotu kreiso, vairākkārt uzsverot, ka vēlas kļūt par «normālu» prezidentu. «Šādā veidā viņš sevi pretstatīja pārāk nemierīgajam Sarkozī, kas mēdz šodien ķerties pie vienas lietas, bet nākamajā dienā jau pie citas, pavisam pretējas. Francūži ir noguruši no šīs raustīšanās, viņiem nepieciešams prezidents, kurš spēj nomierināt un iedrošināt. Šobrīd sabiedrībā ir aptuveni tāds pats noskaņojums kā
1981. gadā, kad Miterāns pie varas nāca ar slaveno lozungu Mierīgais spēks,» žurnālam Ogoņok skaidro politiķis un publicists Klods Estjē.
Bagātnieku ienaidnieks
Kaut gan F. Olands neskaitāmas reizes centies uzsvērt, ka neesot sarkanais, bet rozā (runa, protams, ir par politisko orientāciju), daudzi atceras 2007. gada uzstāšanos televīzijā, kuras laikā viņam paspruka frāze: «Es nemīlu bagātniekus.» Arī šā gada sākumā Buržē, uzstājoties ar programmatisko runu, F. Olands lika aizdomāties gan franču, gan starptautiskajām finanšu aprindām: «Manam pretiniekam nav nedz naudas, nedz sejas, aiz viņa nestāv neviena partija, viņš nekad neizvirzīs savu kandidatūru vēlēšanās un, attiecīgi, netiks ievēlēts. Tomēr viņš jau ir pie varas. Finanšu pasaule – lūk, kas ir mans pretinieks!»
Mazākais tas, ka jaunais prezidents plāno no 41% līdz 75% palielināt ienākuma nodokli tiem, kuri pelna vairāk par miljonu eiro ga
dā – Francijā tādu ir labi ja pāris tūkstoši cilvēku. Daudz lielākas bažas gan Briselē, gan Berlīnē, gan starptautiskajās investoru aprindās ir radījusi F. Olanda vēlme revidēt ES fiskālās disciplīnas paktu, viņa regulārie paziņojumi par to, ka taupības režīms sevi ir izsmēlis un nepieciešams stimulēt ekonomiku. The Economist jau pirms vairāk nekā mēneša paspēja nodēvēt iespējamo F. Olanda nākšanu pie varas par «ekonomisku katastrofu» – turklāt ne tikai Francijai, bet arī visai Eiropai.
Viņa solījumus par vairāk nekā 150 000 valsts subsidētu darba vietu radīšanu un 60 000 jaunu skolotāju pieņemšanu darbā, neticīgi grozot galvas, par fantastiskiem sauc ne tikai N. Sarkozī piekritēji, bet arī atsevišķi paša partijas biedri. Lielākie ciniķi gan atgādina, ka priekšvēlēšanu solījumi pastāv tādēļ, lai tos nepildītu, atsaucoties uz objektīviem apstākļiem. Izskatās, ka
F. Olands to itin labi saprot un ir atstājis sev atkāpšanās ceļu, piebilstot, ka no tēriņiem var nākties atteikties, ja valsts budžets tos nepieļaus. Jāņem vērā, ka vēl viens viņa solījums ir līdz 2017. gadam pilnībā izskaust budžeta deficītu, un nav īsti saprotams, kā to var apvienot ar izdevumu palielināšanu.
Interesanti, ka, runājot ar franču žurnālistiem, F. Olands allaž lielāko uzsvaru licis uz sociālo taisnīgumu, bet intervijās ārzemju medijiem dievojies, ka Francijā vairs tikpat kā nav palicis komunistu un privātīpašnieku bažām par iespējamu nacionalizāciju nav nekāda pamata. Labējā prese ironizējusi, ka Parīzē F. Olands runā kā
F. Miterāns, bet Londonā tēlo Mārgaretu Tečeri, un izdomājusi viņam jaunu iesauku Misters Olands un doktors Fransuā. Jaunā prezidenta piekritējiem gan ir cits skaidrojums. «Olands ir mūsdienīgs kreisā spārna pārstāvis, kurš nav zaudējis saikni ar realitāti. Viņš ir pragmatisks. Viņš ir elastīgs un vienmēr meklē kompromisus. Viņš nav ieslīdzis nostalģijā par XX vai XIX gadsimtu,» intervijā Reuters uzsvēris sociālistu līderis parlamenta apakšpalātā Žans Marks Airo.
Buržuāzisko laulību pretinieks
Savienotajās Valstīs, kas izslavētas ar savu demonstratīvo un pārspīlēto puritānismu, F. Olandam nebūtu ne mazāko izredžu nokļūt prezidenta amatā attieksmes dēļ pret ģimenes institūtu. Viņš gandrīz 30 gadus nodzīvoja kopā ar S. Rojālu (abiem ir četri bērni), tā arī nereģistrējot laulību, nav oficiāli apprecējies arī tagad, kaut gan visai Francijai labi zināma viņa sirdsdāma – Paris Match žurnāliste Valerī Trīrveijē. «Laulības ir buržuāzisks institūts,» – tā uz jautājumu, kādēļ viņi neprecas, savulaik korī atbildēja F. Olands un S. Rojāla. Franču mediji gan pieļauj iespēju, ka tagad prezidents tomēr būs spiests iestūrēt laulības ostā – pretējā gadījumā var rasties divdomīgas situācijas ar pirmās lēdijas statusu ārzemju vizīšu laikā, it sevišķi ceļojot uz musulmaņu zemēm. Interesanti, ka attiecības ar pašreizējo draudzeni F. Olands uzsāka jau tad, kad visa Francija bija pārliecināta, ka viņš joprojām saticīgi dzīvo kopā ar kandidāti uz prezidenta amatu S. Rojālu. Melš, ka šķiršanās iemesls bijis fakts, ka par dzīvesbiedres balotēšanos F. Olands uzzinājis no avīzēm un ļoti apvainojies. Tomēr, nevēloties iedragāt savas partijas biedrenes izredzes vēlēšanās, šķiršanās tika turēta noslēpumā un sabiedrība par to uzzināja tikai 2007. gada rudenī.
Pāris pēdējo gadu laikā F. Olands mainījis savu tēlu – ieturot diētu, viņš zaudējis 10 kilogramus svara un atbrīvojies no dubulzoda, sācis valkāt respektablākas brilles, taču joprojām absolūti vienaldzīgi izturas pret zīmolu precēm un citu bagātnieku atribūtiku. Jaunais prezidents pat sacījis, ka vizītēs, vismaz pa Eiropu, labprātāk dotos ar vilcienu, taču franču mediji norāda, ka laika trūkuma un drošības apsvērumu dēļ šai idejai nav lemts garš mūžs. Taču solījums par 30% samazināt prezidenta un ministru atalgojumu gan paliekot spēkā.
***
Fransuā OLANDS
• Dzimis 1954. gada 12. augustā Ruānā
• Mācījies privātā katoļu skolā
• 1968. gadā ģimene pārcēlusies uz Parīzes priekšpilsētu
• Ieguvis izglītību prestižajā Nacionālajā pārvaldes skolā (ENA) un Parīzes politisko studiju institūtā (IEPP)
• 1979. gadā kļuvis par sociālistiskās partijas biedru
• 1981. gadā pirmo reizi izvirzījis savu kandidatūru Nacionālās asamblejas vēlēšanās, zaudējot Žakam Širakam
• 1988. gadā ievēlēts par deputātu no Korezas apgabala un vairākkārt pārvēlēts šajā amatā
• No 1997. līdz 2008. gadam bijis sociālistiskās partijas pirmais sekretārs
• Četru bērnu tēvs
• Nav precējies, pašlaik dzīvo kopā ar žurnālisti Valerī Trīrveijē