Maijā bija Poļu kultūras centra 15 gadu jubileja. Svētkus svinēja jautri – ar tradicionālu gājienu par godu Varšavas ielas svētkiem, ar koncertiem, izstādēm. Jau 10 gadus Centru vada enerģiskā, radošā un aizrautīga sieviete – Žanna Stankeviča. Poļu nama saimniece Gorod.lv pastāstīja par savu darbu, sasniegumiem, priekiem.
«Pavisam nesen acīs iekrita cipars 7,45. Tieši tik daudz štata vienību pašlaik ir Poļu kultūras centrā. Un, kad pirms kādiem svētkiem vai jubilejas izdari secinājumus, saproti, ka paveikts ir daudz. Veiksmīgi darbojas jauktais koris «Промень», bērnu teātra studija, vokālais ansamblis «Daugavas krāsas», folklora kolektīvs «Kukulečka», studentu klubs. Blakus ir daudz brīnišķīgu cilvēku, kas vienmēr ir gatavi palīdzēt. Piemēram, nesen tika organizēts klubs «Школьная хатка», kurā poļu skolas 1.-2.klašu skolēni līdz plkst.17:00 nodarbojas ar dziedāšanu, zīmēšanu, spēlē teātrī. Bērnus pieskata poļu studenti, kas uz mūsu pilsētu atbraukuši pēc «Erasmus» programmas, kā arī studentu kluba dalībnieki. Rezultātā skolēni var sazināties ar valodas nesējiem un ātrāk to apgūt.
Mana sirds lieta – ansamblis «Kukulečka» - ir vecākā par mūsu Centru, pagājušajā gadā svinējām ansambļa 20 gadu jubileju. Viss sākās tālajā 1991.gadā, kad es neprātīgi iemīlējos poļu folklorā, kuru dievinu līdz šim laikam un šo mīlestību cenšos nodot bērniem. Ceru, ka man tas izdodas, jo mēs kopā gatavojam jaunās dejas, izdomājam, kā varētu pārsteigt skatītājus. Man ir prieks, ka bērni labprāt nodarbojas ar to, ko es varu viņiem iemācīt (pani Žanna pēc izglītības ir horeogrāfe). Labākais atzinums, manuprāt, ir tas, kad izauguši audzēkņi no dažādām valstīm atbrauc uz Daugavpili, lai piedalītos mūsu «Kukulečkas» koncertos vai atved dejot savus bērnus.
Kad mēs apmeklējam Poliju, vienmēr saskārāmies ar cilvēku sirsnību un labsirdību. Braucienu laikā bija gadījies visādi – bija salūzis autobuss vai mūs «aizmirsa» kaut kur, bet mēs nekas nepalikām vieni ar savām problēmām ilgāk par 15 minūtēm. Kāda sieviete, ieraugot salūzušo autobusu ar bērniem, aicina visus pie sevis sakņu dārzā un cienā ar improvizētajām pusdienām, vai taksometra vadītājs nopērk veikalā pārtiku, lai pabarotu nepazīstamos bērnus, atkārtojot poļu teicienu «visi bērni ir mūsu».
Es droši zinu, ka nespētu dzīvot bez Poļu nama – bez konkursu, festivālu, koncertu, braucienu organizācijas. Dažreiz tas nav vienkārši, bet es esmu laimīgs cilvēks, jo man ir darbs, kuru es mīlu, un brīnišķīgi cilvēki blakus, sākot ar darbiniekiem, kuriem dažreiz pat nav brīvdienu.
Bet pats galvenais, ka Poļu namā vienmēr ir daudz cilvēku, šeit nāk gan pieaugušie, gan bērni, tas nozīmē, ka šeit viņiem ir interesanti. Tas arī ir mūsu kopīgā darba labākais atzinums!».