Šoreiz ielūkoties savā personīgajā un radošajā pasaulē ir ļāvusi māksliniece Sandra Poplavska, personība, kas spēj ieinteresēt ikvienu ar savu interesanto un nedaudz īpatnējo radošo garu. Jaunā māksliniece labprāt piekrita atbildēt uz vairākiem jautājumiem...
Pastāsti, lūdzu, par sevi – kas esi un ko dari?
Šobrīd – brīvmāksliniece – fotogrāfe, video operatore, gleznotāja, mazliet keramiķe.
Sāksim kā pieklājas - ar bērnību. Vai Tu jau toreiz zīmēji daudz un visur?
Stāsta, ka zīmēju gan. Kad skolā notika stundas, apzīmēju klades. Bet zīmešanas stunda man nebija vistuvākā. Acīmredzot, nepiesaistīja skolotājas uzdevumi.
Kad Tu apzināti saprati - gribu būt māksliniece?
Ja vecāki būtu ātrāk sapratuši, ka nekāds jurists nebūšu, tad jau agri būtu darījusi to, ko tagad daru. Bet arī tā bija noderīga pieredze.
Kas ir tas, kas Tevi – krāsu burvības meistaru – visvairāk saista dzīvē un vispār pasaulē?
Šobrīd ļoti bieži domāju par to, kas es esmu, ko es daru, kas ir mans dzīves mērķis.
Zinu, ko negribu, bet vēl nezinu ko gribu. Tad tas varētu būt tas, uz ko jāatrod atbilde un tad varēšu pateikt, kas mani saista dzīvē.
Vai Tev ir kāds noteikts dienas režīms, pēc kura Tu vadies savā radošajā ikdienā? Pastāsti, lūdzu, kā Tu sadali savu laiku.
Vakar zvana māsa, šonedēļ viņai atvaļinājums, saka, ka gulējusi līdz vieniem dienā. Bet man jau gadu tas ir laiks, kad es mostos, un viņa tomēr ir sašutusi, jo tā taču var nogulēt visu dzīvi, un nav brīnums, ka gads paskrien kā viens mēnesis. Pilnīgi iespējams. Noguļam savu dzīvi. Vai tas ir slikti?!? Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem dienas plāns piesprausts pie ledusskapja un grāmatas saliktas alfabēta kārtībā, bet, protams, ir darbi, kuri jāizdara, rēķini ir visiem, un tie ir jāapmaksā, tad tur gan ir milzīgs Daugavpils glītais kalendārs ar trekni ievilktiem apļiem, ar dažādiem pasūtījumiem un darbiņiem, kuri ļaus man tālāk dzīvot pēc sava plānā.
Skatoties Tavos darbos, mēs varam atrast tur tik daudz zemteksta, ka to pat grūti līdz galam izprast... Kas, Tavuprāt, mums būtu Tavos darbos jāsaskata? Vai tiem ir kāda misija? Ko Tu caur tiem stāsti cilvēkiem?
Mani māc šaubas, ka cilvēks viens otru redz, saprot, dzird vienādi. Pēdējā laikā glezniecībā man nepatīk izklāstīt savu darbu idejas, tāpēc manā ideālajā pasaulē būtu: ļaut domāt katram pašam. Mēs visi taču zinām, kā labāk vajag.
Bet ar video ir pretēji, bez idejas nav vērts tērēt ne savu, ne citu laiku.
Praktiski, kā Tu saceri gleznu, kā notiek motīvu atlase daiļradē?
Gleznā ir tas, kas ir it kā neparastais, kas katru dienu nenotiek un spēcīgi ietekmējis domāšanu vai tieši otrādi, ko redzam ikdienā. Ir arī „baltās lapas efekts”, skatoties uz baltu lapu, redzu figūras, tikai jāpaspēj pāris sekundēs apvilkt, citādi parādās jau cita ( tas ir ērti, kad nav nekādu ideju, ne notikumu). Nekad neskicēju, tāpēc citreiz uz viena audekla var būt pat līdz četrām gleznām.
Tu ne tikai glezno, bet arī fotografē, pareizi? Sevi vairāk uzskati par gleznotāju vai fotogrāfi?
Ja godīgi, vispār nezinu, kas es esmu, jo gleznoju, fotografēju, filmēju, meklēju sevi arī keramikā, kas izrādās, ļoti aizrauj. Katram mākslas izteiksmes veidam ir sava burvība, nevaru un negribu kādu no tiem izdalīt atsevišķi.
Ja no saviem darbiem varētu izvēlēties tikai vienu darbu, kuru Tu ņemtu? Kāpēc?
Uz kurieni ņemtu? Ja uz vientuļu salu, tad noteikti kādu keramikas bļodu, lai ir no kā ēst. (Smaida)
Runa iet par mīļāko darbu? Iestājās apjukums, tiešām nezinu. Skatos uz sienas, skaisti „resni putni”, bet nē, nedomāju, ka ņemtu. Pieķeros mantām, bet ne tik ļoti. Tad visdrīzāk ņemtu „ideju kladi”, kur ir pāris skices un idejas video filmiņām, lai netiek aizmirstas.
Nosauc 3 lietas, kas Tevi motivē strādāt.
Jebkurš mākslas veids nomierina, relaksē, un sniedz baudu. Bet kādu pusgadu jau negleznoju, šobrīd neredzu jēgu, ceru ,ka „JĒGA” atnāks (un atkal māksliniece smaida). Mīlu glezniecību, krāsas ir dzīve.
No kā Tu smelies idejas jauniem darbiem?
Notikumi, redzētais, dzirdētais, spēcīgas emocijas, laime, nelaime. Kad civlēka dzīvē ir pārāk labi un valda prieks, viņš netiecas radīt, viņam tāpat ir labi. Bet šķiršanās, slikts priekšnieks, nelaimīga mīlestība, nāve liek radīt, lai cik tas briesmīgi neizklausītos.
Vai Tev nepieciešama atzinība, novērtējums Tavam darbam?
Ja teiktu ka nevajag, melotu.
Ja tevi nemana, ja tavus darbus nevērtē kā kaut ko labu vai sliktu, TU NEDZĪVO.
Kādas tēmas mēs diez vai kādreiz sastapsim Tavos darbos?
Nevaru kategoriski kaut ko izsvītrot no dzīves. Nezinu cik man lemts dzīvot, bet, ja pēc vidējās statistikas, tad vismaz līdz 75 gadiem, tad jau... ui, cik daudz laika pievērsties daudzām lietām, vietām...
Vai krāsām, tēliem kurus Tu izmanto savos darbos, ir kāda simboliska nozīme?
Krāsas ir tīri šī brīža tuvākās, kuras mani papildina un, acīmredzot, pietrūkst organismam. Nekādas simboliskas nozīmes.Tēli – tas, ko redzu. Nepiešķiru simbolisku nozīmi, lai to dara mākslas zinātnieki.
Kas ir mākslinieka lielākie grēki?
Piektdienās ēdu gaļu, svētdienās strādāju.
Mākslinieks nav grāmatvedis, mums grēku nav, ja ir, tad mums tos norakstīs.
Kāds šajā dzīvē ir mākslinieka uzdevums?
Ja vien mākslinieks to zinātu!
Kādi ir Tavi nākotnes plāni? Ko Tu gribētu izdarīt tuvākā gada laikā?
Gribu Spānijā mājiņu ar trīs palmām pagalmā, nesteidzoties dzert sangriju un baudīt karsto sauli zem ventilatora ar otu rokā...