«Kārtējais vanderstūlisms» – nacionāli noskaņotu politiķu vidū dzirdams šāds vērtējums Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Tūrbjērna Jaglanna izteicieniem par to, ka Latvijas nepilsoņu bērniem automātiski esot jākļūst par pilsoņiem.
Savulaik Makss van der Stūls bija pirmais EDSO mazākumtautību komisārs, kas regulāri apmeklēja Latviju un deva norādījumus, kā latvjiem uzvesties, lai ar savu pārpratumam līdzīgo eksistenci neapvainotu šeit mītošos nepilsoņus, kuru lauvastiesu veido krieviski runājošā mažori..., atvainojiet, minoritāte. Van der Stūls arī stāvēja kūmās Valsts valodas likuma mīkstināšanai, ko cītīgi lobēja toreizējā Valsts prezidente Vaira VīķeFreiberga. Pateicoties šo abu internacionālistu duetam, likums izdevās tik glumīgs, lai dažādi lindermanveidīgie prastos izmantot tā vārgās vietas savu neķītro mērķu sasniegšanai.
Kārtējais vanderstūls nesen ieradās Latvijā, taču nopietnu pretenziju cilvēktiesību jomā viņam neesot bijis. Ja nu vienīgi par to pilsonību nepilsoņu bērniem... Šī dziesma gan skan visai sen, tomēr eirobriseles ierēdņi kā nevar, tā nevar ielāgot, ka Latvija – tāpat kā jebkura Eiropas valsts – saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pati var noteikt to cilvēku loku, kurus vēlas uzņemt savā pilsonībā. Taču Jaglanna kungs Latvijas vizītē izteicās īsti vanderstūliski: «Mēs prasām, lai īpaši bērni nepilsoņi iegūtu pilnu pilsonību.» Ar «pilno pilsonību» acīmredzot domāts statuss, kas apliecina, ka jaunizceptajam pilsonim ir ne tikai tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās, bet arī pārdalīt varu Saeimas vēlēšanās. Ar ko tas draud mūsu valsts neatkarībai, šķiet, vairs nav īpaši jāskaidro: Latvijā pie varas pieplaks Maskavas pakalpiņi, un tad eirobriseles vasaļi varēs viņiem tikai ūdeni pienest. Bet tāds daždien ir bufervalsts liktenis.
Kas būtu, ja būtu – tā ir zīlēšana piedegušā putras katlā, bet eirobirokrāta laipnie mājastēvi taču varēja viņam iedot kādu A4 formāta lapiņu, no kuras viņš varētu uzzināt daudz interesanta par Latviju un tās pilsonību, piemēram, to, ka nepilsoņu bērniem kopš 1998. gada jau ir tiesības iegūt pilsonību, ja vien viņu vecāki to vēlas. Tad Jaglanna kungam nevajadzētu lieki vārstīt sejas pantus, lai izteiktu šo – viņaprāt, labi domāto – pārmetumu. Viņš varētu uzzināt arī to, ka LR pilsonību var iegūt pat palīgskolas otrgadnieki, kuri par latviešu valodu vai, nedod, dies, par Latvijas vēsturi nav pat slimības murgos neko dzirdējuši. Viņš priekā varētu diet arī par to, ka pilsonību viens otrs pamanījies par mazām naudiņām iegādāties pirms Saeimas vēlēšanām.
Nu kurā pasaules malā valstisko piederību vēl met pakaļ kā plušķainam sunim atblusošanas līdzekli?! Nekur tādas laimes nav. Tikai Latvijā. Bet ja nabaga nepilsoņi nevēlas mazlietiņ piepūlēt smadzeņu krokas, lai mūžīgā lietojumā iegūtu pilnasinīgas laimes komplektu – Latvijas pilsonību, viņus nevar piespiest uz šo aktu. Un ja vēl valstij ir aizdomas, ka topošais pilsonis ir nelojāls vai pat naidīgs Latvijai, tad tai nav pienākums rāpot uz ceļiem un lūgties, lai apspiestais nepilsonis tomēr pieņem tik nicināto LR pilsonību.
Ir grūti novērtēt lojalitāti, taču var izsvērt to, vai topošais pilsonis nerada draudus sabiedriskajai kārtībai, valsts drošībai un konstitucionālajām vērtībām. Var izsvērt, vai persona nepropagandē komunismu, šovinismu, nacismu un citas totalitāras un noziedzīgas idejas, var pārbaudīt, vai tā nedarbojas pretvalstiskās organizācijās. Interesanti, ka valodu referenduma iniciatoru darbībai atbilst daudzas nosauktās pazīmes, tomēr referenduma seja Lindermans nav kautrējies pieprasīt Latvijas pilsonību. Pilnīgi iespējams, ka tiesa – balstīdamās uz likuma burtu, ne uz garu – atbalstīs pilsonības piešķiršanu šim taisnības cīnītājam.
Visi vanderstūli, kuri tik karsti iestājas par Latvijas nepilsoņiem, pilnībā ignorē to, ka Latvijas pamatnācija, pilsoņu pamatkopums ir latvieši, kam arī – starp citu – ir kaut kādas tiesības. Un sevišķi ciniski uz šā fona izskatās Latvijas apsmīkņātāju aktivitātes. Piemēram, pērn Latvijas krievisko mediju žurnālisti izvirzīja Vladimiru Lindermanu, šovinistiskās organizācijas Rodnoj jazik (Dzimtā valoda – krievu val.) līderi, Maksa van der Stūla balvai – par viņa cīņu, bīdot krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Balvas lielums bija 50 000 eiro. Apspiesto aizstāvim Vladimiram Iļjičam tomēr nenospīdēja šis naudas žūksnis. Taču provokācija izdevās teicami, jo spļāviens uz latviešiem bija precīzi notēmēts. Bet tas bija tikai viens posms neglīti pretlatviskajā kaklarotā. Tādu ir daudz. Sākot no importa vanderstūliem, beidzot ar vietējiem lindermaniem. Mūsu vērīgums un latviskā stāja ir vienīgie ieroči pret tiem.