Desmit suņu sakosti bērni pagājušajās brīvdienās, ap simts gadā ierosinātu kriminālprocesu par miesas bojājumiem, simtiem pamestu dzīvnieku patversmēs, tūkstoši uz ielām, un tad vēl dumju saimnieku spīdzinātie: tādas ir sekas pilnīgam kontroles trūkumam Latvijas mājas dzīvnieku saimniecībā.
Dramatisko situāciju iecerēts labot, ieviešot dzīvnieku obligātu čipēšanu, taču nepārliecinošu apsvērumu dēļ tā atlikta līdz 2016. gadam. Tātad cilvēku un zvēru veselībai bīstamais attiecību juceklis turpināsies.
Piefiksēta simtā daļa
Patversmes ir pirmās, kas saskaras ar ilgstošu saprātīgas politikas trūkumu valstī suņu uzraudzības jomā. Tās visniknāk cīnījās par obligātu čipēšanu, taču ar vājiem panākumiem, jo savā starpā nespēja vienoties, kam būtu jāfinansē šis pasākums. Tad nu valdības sēdē suņu problēmas tika pretnostatītas tobrīd aktuālajām kultūras nozares vajadzībām un šādā konkurencē, protams, zaudēja.
Danuta Priede no Ķekavas pagasta Mežavairogiem dusmīgi secina: «Šampēterī klaiņojoši suņi nograuž tanti, un neviens neliekas ne zinis. Acīmredzot Dombrovska roka bija jānograuž, lai valdība kaut ko sāktu darīt lietas labā.»
Formāli valdība parosījusies, pieņemot jauno Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrēšanas kārtību, un tajā obligātā čipēšana ir atrunāta: visiem suņiem, kas sešu mēnešu vecumu sasniegs līdz 2016. gada 1. jūlijam, ir jābūt mikročipētiem un reģistrētiem datubāzē. Savukārt līdz šā gada 1. jūlijam norma attiecināta tikai uz izstāžu dalībniekiem un tiem dzīvniekiem, kas tiek izvesti ārpus valsts. Tāpēc šobrīd Lauksaimniecības datu centra reģistrā ir ieraksti par nepilniem diviem tūkstošiem mājas dzīvnieku. Pārsvarā suņiem, dažiem desmitiem kaķu un arī diviem seskiem. Bet, pēc ļoti miglainām aplēsēm, Latvijā mīt 140 līdz 250 tūkstoši suņu. Protams, īpašniekiem savu mīluļu čipēšana ir apgrūtinājums, turklāt nebūt ne lēts – 15 latu. Reģistrācija līdz šā gada beigām ir bez maksas.
Trūcīgs vai skops – iztiec bez
Eksperti nākuši pie secinājuma, ka čipēšana ir vienīgais veids, kā izsekot suņiem un viņu saimniekiem. Tas, pirmkārt, vestu pie kārtības bezatbildīgos īpašniekus – jo suni vairs nevarētu bez jebkāda nepatikšanu riska pamest piesietu mežā pie koka. Otrkārt, varētu atrast saimnieku, kad viņa audzināmais kādu sakodis. Treškārt, varētu atrast pamukušu suni.
Sākotnēji bija iecerēts finansēt ieceri no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, taču, kā skaidro atbildīgā Zemkopības ministrijas darbiniece Liene Ansone, ieceri neizdevās pielāgot birokrātiskajiem kritērijiem. Tāpēc nolemts, ka īpašnieki maksās paši, un noteikts garāks pārejas periods ar domu, ka trūcīgo cilvēku suņi līdz tam laikam nomirs. Bet tad jau par kucēnu paņemšanu cilvēkiem būs jādomā kā par lielāku investīciju. Tas novērsīs dzīvnieku dāvināšanas sērgu, kas ir cēlonis milzīgajam pamesto dzīvnieku skaitam.
Latvijas Kinoloģiskā federācija neiebilst pret ilgo pārejas termiņu. Organizācijas vadītāja Vija Klučniece skaidro līdzīgi kā ministrija: «Pārejas periods noteikts, lai vecu lauku suni nečipētu. Līdz 2016. gadam vecie suņi būs citos medību laukos. Jāsāk ir ar kucēniem.»
Čips atšifrēs pagrīdes biznesu
Profesionālo suņu aprūpētāju sabiedrībā figurē arī neoficiāla versija par problēmas risinājuma atlikšanas iemesliem. Ja visi suņi tiks čipēti, kļūs zināms patiesais pārdoto šķirnes kucēnu skaits, un par to likumsakarīgu interesi vajadzētu izrādīt Valsts ieņēmumu dienestam. «Ir daudzi tādi gadījumi, ka ne vīrs, ne sieva vispār nestrādā, dzīvo lepnā privātmājā, audzē suņus un stāsta, ka tie jau tikai tādi izdevumi. Bet patiesībā no šā biznesa gūst grandiozu peļņu,» stāsta D. Priede. Rodēzijas ridžbeks maksājot pustūkstoti, un, ja metienā desmit kucēnu, – peļņa fantastiska.
Arī Rīgas patversmes Labās mājas vadītāja Astrīda Kārkliņa zina stāstīt, kā cilvēki iekrīt, caur sludinājumu portāliem nopērkot pagrīdes biznesa brāķi. Darījumu noorganizē kaut kādā pļaviņā, iegrūž jaunajiem saimniekiem pusrahītisku, neattārpotu kucēnu, un tad cilvēki izmisuši zvana uz patversmi, ko darīt? «Tādi gadījumi ir regulāri,» uzsver tās vadītāja.
Protams, čipēšana nebūs brīnumlīdzeklis, ja nenāks komplektā ar nopietniem kontroles pasākumiem – un par tiem pagaidām domāts netiek. Vajadzīgas kaut vai čipu lasīšanas ierīces pašvaldības policistiem. «Pārejas periods ir par garu, un pamatojuma tam nav,» rezumē A. Kārkliņa.
Iemesli, kādēļ suņi un viņu saimnieki jāpadara personiski atpazīstami, medijos parādās ik nedēļu. Un tie nav tikai suņu uzbrukumi maziem bērniem, automātiski izpelnoties sabiedrības sašutumu. Daudz biežāk cietušie ir tieši suņi, un vainīgi cilvēki, kas viņus kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ izvēlējušies par dzīves sabiedrotajiem. Nesen Mežavairogu patversmē nogādāti 22 suņi no kādas Saulkrastu privātmājas. Tur dzīvnieki turēti drausmīgos apstākļos, milzīgā mantu juceklī, pārdesmit centimetru garās saitēs. Pie tām dzemdēja, pie tām mira. Arī no ūdens trūkuma. Labi, ka kaimiņi beidzot nosūdzēja. Pret saimnieci – garīgi nelīdzsvarotu personu – ierosināts kriminālprocess, taču neviens viņai nevar aizliegt jau šobrīd vākt kopā nākamo suņu armiju vasarnīcas apsargāšanai no potenciālajiem zagļiem.