Padzīvojušu cilvēku īpatsvars dotajā brīdī visā pasaulē kļūst aizvien lielāks. Ar katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuri ir sasnieguši 60 gadu vecumu.
Novecošanās – tas ir dabīgs fizioloģisks process, kam raksturīgas nopietnas psiholoģiskas izmaiņas padzīvojuša cilvēka personībā. Novecošanās periodā notiek nopietnas izmaiņas visu organisma sistēmu struktūrā un funkcionēšanā.
Vecums nav slimība, bet gan laika nozīmē nosacīti ierobežota psihiskās attīstības stadija, kam raksturīgs fizioloģisko un psiholoģisko pārmaiņu kopums. Psiholoģiskās pārmaiņas var būt gan pozitīvas, gan arī negatīvas. Pie pozitīvām izmaiņām varam pieskaitīt to, ka cilvēkam tagad radies daudz brīva laika, kuru var izmantot sev patīkamu nodarbju veikšanai. Negatīvās izmaiņas saistītas ar sociālā statusa izmaiņām, kas saistītas ar aktīvā darba perioda izbeigšanos, dzīves ekonomisko apstākļu pasliktināšanos, fizioloģisko iespēju izmaiņām, nepieciešamību un grūtībām pielāgoties izmaiņām.
Padzīvojušiem cilvēkiem samērā spilgti izpaužas tāda uzvedības īpatnība kā uzkrājumu veidošana. Uzkrāšanas būtība ir saistīta ar to, ka cilvēks nevar šķirties no mantām, grūtības sagādā ne tikai mantu izmešana, bet pat lietas atdošana citam. Ar krāšanas kaiti sirgstošiem raksturīgas pamatpazīmes: nevērīga izturēšanās pret higiēnas procedūrām, tieksme pēc vientulības, neuzticība un naidīga attieksme pret apkārtējiem, agresivitāte attiecībā pret tuviniekiem, kuri prasa atbrīvoties no lielā daudzuma uzkrāto mantu. Šķiršanās no mantām cilvēks uztver kā zaudējumu. Daudzos gadījumos krāšanas tieksme rodas pēc nopietniem dzīves triecieniem, tādiem kā smaga slimība vai tuva cilvēka zaudējums, tāpat uzkrāšanu veicina vientulība, zems pašvērtējums, atstumtība un kontaktu trūkums ar tuviniekiem. Sākotnēji cilvēks cenšas saglabāt tuvā cilvēka mantas, bet pakāpeniski tiek krātas arī citas lietas un vēlāk process pieņem draudošus apmērus.
Kā sadzīvot ar nevīžīgu padzīvojušu cilvēku, kurš mājā sakrājis lielu daudzumu krāmu un mantas tiek glabātas „visādam gadījumam”?
Uzkrāšana un nevīžīgums ir baiļu un neapmierinātības izpausmes. Cilvēks nav apmierināts ar savu dzīvi, iespējams, ka tā ir vilšanās sevī, ka kaut kas svarīgs dzīvē netika sasniegts, nožēla par kaut ko, vainas apziņa kāda priekšā, taču cilvēks nav gatavs sev to atzīt. Smagi apzināties, un sevišķi jau 70 gados, ka kāds tavs dzīves posms nav izdevies, ka ir notikušas lietas, kuras vairs nav labojamas. Un šo iekšējo neapmierinātību cilvēks cenšas kompensēt ar kaut kādu nepamatotu rīcību – cits sāk kolekcionēt, cits pārmērīgi pievēršas ticībai, cits aizraujas ar netradicionālām veselības uzlabošanas metodēm.
Kā palīdzēt tuvajam cilvēkam dotajā situācijā?
Nepieciešams meklēt kontaktu ar cilvēku, taktiski painteresēties par viņa domām, izjūtām, satraukumu, palīdzēt atklāt aktuālu tēmu, palīdzēt realizēt kaut ko nebijušu un atbrīvoties no vainas sajūtas.
Protams, ļoti svarīgi, lai apkārtējie (radinieki vai apkalpojošais personāls) mēģinātu saprast, kas notiek ar veco cilvēku. No apkārtējiem ir atkarīgs, lai padzīvojušais cilvēks būtu nodrošināts ar visu nepieciešamo, lai būtu pasargāts no visa, kas viņu varētu apbēdināt un satraukt, jāizslēdz jebkādi strīdi.
Jo vairāk cieņas un uzmanības apkārtējie parāda vecajam cilvēkam, viņa bagātajai dzīves pieredzei, jo vieglāk pārdzīvojamas būs vecuma īpatnības, vieglāk varēs izvairīties no konfliktiem un savstarpējām pārestībām.
Dažas rekomendācijas tiem, kuri saistīti ar padzīvojušiem cilvēkiem.
Ar cieņu izturieties pret vecumu. Nedrīkst krasi mainīt padzīvojušā cilvēka dzīves vidi, jo ar gadiem cilvēka adoptācijas spējas pazeminās.
Vienmēr jāatceras, ka vecumā mierīga un komforta atpūta ir dabīga nepieciešamība.
Vecam cilvēkam nepieciešama savlaicīga un pastāvīga medicīniskā palīdzība. Vajag atcerēties, ka viņam nepieciešamas brilles, dzirdes aparāts, zobu protēzes u.t.t.
Nepārmetiet veciem cilvēkiem aizmāršību, bet labāk nolieciet redzamā vietā bloknotu un rakstāmo, lai varētu pierakstīt visu nepieciešamo.
Nekad nestrīdieties ar vecajiem cilvēkiem, pat tad ja esat pārliecināts par savu taisnību. Ļoti svarīgi atrast laiku, lai parunātos ar vecu cilvēku.
Nekad nesteidziniet vecu cilvēku.
Centieties, lai vecais cilvēks saglabā interesi par lasīšanu, televīzijas raidījumiem un radio pārraidēm.
Priecājieties kopā par visu, kas iepriecina.
Mantu krāšanas profilaksē jāiesaista padzīvojušā cilvēka tuvinieki. Nedrīkst cilvēku izsmiet par to, ka mantu sakrāts daudz, bet jāpalīdz tās sistematizēt, jāpārliecina par nevajadzīgo lietu izmešanu, jāpalīdz mājokļa uzkopšanā.
Lai sniegtu efektīvu un kvalitatīvu palīdzību veciem cilvēkiem nepieciešama individuāla pieeja katram vecāka gadagājuma cilvēkam. Viens no galvenajiem pamatprincipiem darbā ar veciem cilvēkiem ir cieņa un prasme pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir.
Sociālajam darbiniekam, pildot savus dienesta pienākumus, nepieciešama individuāla pieeja katram padzīvojušam cilvēkam, ar izpratni un līdzjūtību uztverot viņu kā personību ar savām vajadzībām un problēmām.
Speciālistu darbībai, kuri veic padzīvojušo cilvēku aprūpi, ir jābalstās uz gerontoloģijas un psiholoģijas pārzināšanu.
Ir svarīgi atzīmēt to, ka psiholoģijas zināšanas, augsta psiholoģiskā kultūra ir nepieciešama mums visiem, bet it sevišķi tiem, kuri dzīvo kopā ar padzīvojušiem cilvēkiem.