Vētrās pret esošajiem krasta stiprinājumiem tiek triektas milzīgas ūdens masas, un tie pamazām padodas. Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtām nepieciešama uzticamāka aizsardzība.
Spēcīgo viļņu dēļ Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu jaunās izvadcaurules guldīšana jūrā iet kā pa celmiem – būvnieki palaikam atbrauc, parosās un atkal dodas projām – šobrīd darbi tranšejas rakšanā apstājušies pie 130 metriem, bet caurules kopējam garumam jābūt desmitkārt lielākam. Attīrīšanas iekārtu vadītājs Vilmārs Bogovičs prognozē, ka līdz rudenim var arī nepagūt un tad darbu nāksies turpināt nākamvasar.
Jūras izstumtā vecā notekūdeņu caurule un lēnā jaunās ieguldīšanas darbu gaita ir tikai daļa no lielākas problēmas. Saskaņā ar dabas plānu attīrīšanas iekārtām jātop ieskalotām jūrā. Cilvēku uzdevums savukārt ir to nepieļaut. Šajā vētru sezonā krastam pāri brāzušās sešpadsmit vētras. Liepājas dienvidu pusē tās smiltis skalojušas klāt, savukārt ziemeļos grauzušas nost krastu, un pie attīrīšanas iekārtām ūdens līnija pietuvojusies par 10 metriem. Tikpat vēl ir atlicis līdz vecajai ūdens hlorēšanas ēkai, kas vairs netiek izmantota, bet pēc nieka 40 metriem jau būs sasniegtas iekārtu galvenās būves – tvertnes un baseini. Pilsētai un jūrai tas nozīmētu ekoloģisko katastrofu, tāpēc jau gadiem apkalpojošais personāls nodarbojas ar dažādām mazbudžeta viltībām jūras piemānīšanai. Latvijas Universitātes mācībspēks, Jūras krastu laboratorijas vadītājs Jānis Lapinskis atzīst, ka no līdz šim izdarītā daudz kas neesot izdevies kā cerēts. Taču, ja pasākumi vispār netiktu veikti, iekārtas pilnīgi noteikti jau būtu jūrā. Šobrīd tas ir svarīgākais apdraudētais objekts visā Kurzemes un Vidzemes piekrastē.
Jau 70. gados, kad iekārtas būvētas, jūras darbības mehānika zinātniekiem nebija nekāds noslēpums: ja perpendikulāri krastam atrodas šķērslis, tad vienā pusē smilšu sanesumi uzkrājas, bet otrā pusē notiek kompensējoša krasta erozija. Šķērslis attiecīgi ir Liepājas ostas ar tās moliem.
Iespējams, tolaik domāts, ka 200 metru jūrai nebūs pa spēkam apēst. Praksē izrādījās citādi. 80. gados tika uzcelta pirmā attīrīšanas iekārtu aizsargbūve, noskatīta Amerikā. Uz gruntī sadzītiem pāļiem tika uzmauktas smago automašīnu riepas un savā starpā sasietas. Ūdens triecās tām cauri, spēks mazinājās. Diemžēl šī viltīgā konstrukcija palika neskarta tikai līdz pirmajai vētrai, bet 90. gadu beigās no tās nekas nebija palicis pāri. Jūra tuvojās un 2005. gadā pienāca jau bīstami tuvu. To pamanīja arī valdība, piešķirot naudu aizsargvaļņa izveidošanai. Taču arī akmeņi metāla stiepļu pinuma karkasos – gabioni – izrādījušies pārāk vājš pretinieks jūrai. J. Lapinskis pieļauj, ka aizsargbūvei bija nepieciešama lielāka izturības rezerve. Tai bija jābūt masīvākai.
Pašlaik no 500 metru garā posma 300 metru garumā gabioni ir izārdīti. V. Bogovičs stāsta, ka tik daudz, cik līdzekļi atļauj, aizsargvalni mēģina atjaunot. Krauj laukakmeņus, bet skaidrs, ka tas ir tikai tāds īstermiņa risinājums un lielāku drošību garantētu tikai aizsargmola vai tam līdzīgas konstrukcijas – būnas – būvēšana jūrā. Tādējādi krasta erozijas procesi tiktu aizbīdīti vairāk uz ziemeļiem, un tur nekā tik stratēģiski nozīmīga neesot – Šķēdes mazdārziņi.
Pagaidām molu neizdodas dabūt iekšā nevienā Eiropas fondu programmā, taču pie tā tiekot strādāts. Un valdība par problēmu ir informēta. Jau 2008. gadā Ministru kabinets izsniedza atļauju būnas celtniecībai aizsargājamajā krasta aizsargjoslā un jūrā. Naudu gan neizsniedza.
Cerības atliktas uz nākamo Eiropas Savienības finanšu plānošanas periodu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija Neatkarīgo informē, ka ūdens objektu un jūras krastu nostiprināšana izvirzīta kā viena no iespējamajām Eiropas Reģionālās attīstības fonda aktivitātēm. Krastu noskalošana apdraudot ne tikai Liepājas, bet arī Engures notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, Užavas bāku, Kuivižu ostu, atsevišķus ceļa posmus, kā arī apdzīvotas vietas. Ministrija lēš, ka erozijas samazināšanas pasākumiem kopumā nepieciešami aptuveni 50 miljoni latu. Eiropas finansējums no tiem varētu būt 42,5 miljoni.
Hidrotehniskās būves ir ļoti dārgas, bet pārvietot – tātad faktiski būvēt jaunas attīrīšanas iekārtas dziļāk iekšzemē – būtu vēl dārgāk. «Sargāt ir lētāk,» rezumē pētnieks J. Lapinskis. Tomēr, viņaprāt, tas attiecas vienīgi uz stratēģiski nozīmīgiem infrastruktūras objektiem. Visā Latvijas piekrastes garumā jūras apdraudētajā zonā atrodas arī privātmājas – gan mūsdienās, gan senāk celtas. Tām par godu diezin vai būtu racionāli celt aizsardzības konstrukcijas. Drīzāk, ja valsts gribētu palīdzēt saviem pilsoņiem, tā varētu kaut daļēji kompensēt pārcelšanos. Un šāda nepieciešamība pienāks daudz kur. Šis gads krasta noskalošanas ziņā gan bijis salīdzinoši mierīgs. Liepāja ir faktiski vienīgā, kur notikusi tik nozīmīga krasta atkāpšanās. Citādi vidējais temps ir 2 līdz 2,5 metri gadā. Saskaņā ar zinātnieku prognozēm erozijas ātrumam būs tendence pieaugt. Klimatam kļūstot siltākam, arvien īsākas ir ziemas ar stabilu salu, un krastam līdz ar to pazūd ledus bruņas, kas pagaidām vēl sargā no ziemas vētrām.
Ar to jārēķinās visiem, kas pašlaik dzīvo ekskluzīvā vietā ar skatu uz jūru. No Pāvilostas līdz Užavai, zvejnieku ciemos uz augšu no Ventspils, Kolkā, Lapmežciemā, arī Vidzemes jūrmalā. Jūra patiešām nāk tuvāk.