Baltijas starptautiskās akadēmijas Eiropas studiju programmu direktore, Dr. philos. Ilze Ostrovska intervijā Neatkarīgajai vērtē studiju programmu ekspertīzi un studiju politiku.
– Kas jādara, lai Latvijā vismaz saistībā ar nākotni, proti – izglītību, dominētu nevis kādas sekundāras, bet valsts un nācijas intereses? Jautājums izriet no dažādu speciālistu reakcijas uz slēgšanai ieteikto, Eiropas sociālā fonda projekta ietvaros vērtēto studiju programmu sarakstu.
– Lai situācija mainītos, nepieciešama daudzu, arī ar izglītības sistēmu tieši nesaistītu tautsaimniecības virzienu attīstības analīze, taču pašai izglītības sistēmai, manuprāt, ir nepieciešamas sistēmiskas, ne tikai strukturālas izmaiņas. Patiesi nopietna demogrāfiska bedre, kura būtiski ietekmēs augstskolu funkcionēšanu pēc diviem gadiem, spiedīs veikt būtiskas pārmaiņas. Taču tad pārmaiņu izmaksas būs daudz lielākas nekā gadījumā, ja pārmaiņas tiktu veiktas nekavējoties.
– Man šķiet, ka pārmaiņas ir Latvijas izglītības sistēmas pamatstāvoklis. Par ko jūs runājat?
– Ņemot vērā to, ka Latvijā augstākās izglītības finansēšanas līmenis ir viens no zemākajiem, ja ne viszemākais ES (pret IKP), vissāpīgākais ir augstākās izglītības finansēšanas jautājums, Var prognozēt, ka esošo tendenču attīstība (demogrāfiskā situācija, iedzīvotāju darba emigrācija) tuvāko gadu laikā sekmēs situāciju, kad, lai nodrošinātu tautsaimniecības vajadzības ar kvalificētiem profesionāļiem, būs nepieciešams pāriet uz pilnīgu valsts finansējumu augstākajā izglītībā, nosakot valsts aprēķinātu nepieciešamo speciālistu skaitu. Valsts dotācijām augstākajai izglītībai būs jāpieaug steidzamības kārtībā vismaz līdz 2% no IKP, bet valsts pasūtījumam (attiecībā uz studentu skaitu) būs jābalstās tautsaimniecības vajadzībās, nevis studentu un viņu vecāku pirktspējā. Protams, ja ir vēlēšanās un politiskā griba saglabāt Latviju kā nacionālu valsti un tās vidusšķiru ekonomiski un politiski dominējošā pozīcijā.
Studiju izmaksu aprēķins būs jābalsta apsvērumā, ka viena studenta izglītošanai varētu būt nepieciešami 3000–8000 latu mācību gada laikā, kurus saņemtu valsts augstākās izglītības iestādes. Vienlaikus tām būtu jāatsakās no tā saucamajiem maksas studentiem, koncentrējoties uz aptuveni 30 000 studentu kvalitatīvu apmācību un attiecīgi finansējot arī docētājus un administrāciju.
Mēģinājumi samazināt programmu skaitu jau ir solis šajā virzienā. Jo anormāli lielais programmu skaits daļēji izveidojās tieši tāpēc, ka ne tikai juridisko personu dibinātās augstskolas, bet arī valsts augstākās izglītības iestādes (AII) kļuva par izglītības tirgus subjektiem un sāka funkcionēt brīvā lidojumā. Patiesībā aiz augstskolu autonomijas slēpjas nekontrolējami procesi. To var saukt par patvaļu, kas tuvina valsts izglītības politiku kraham. Valsts institūcijas augstskolu autonomijas apstākļos izrādījās nespējīgas kontrolēt situāciju un īstenot tādu augstākās izglītības politiku, kura varētu apturēt izglītības kvalitātes kritumu. Visā ES, izņemot atsevišķas Skandināvijas valstis, sistemātiski pieaug studentu līdzmaksājuma summa. Nav šaubu, ka Latvija nevarēs atkārtot līdz šim Skandināvijā funkcionējošo modeli. Tāpēc līdztekus tam, ka valsts apmaksās visu valsts augstskolās studējošo studentu mācības, būs nepieciešami visu studentu līdzmaksājumi aptuveni 10–20% apmērā.