Jau Ingas Gailes pirmais dzejas krājums "Laiks bija iemīlējies", kas iznāca 1999. gadā izpelnījās lasītāju un kritiķu uzmanību, saņemot K. Elsberga prēmiju, arī nākamie krājumi - "raudāt nedrīkst smieties" (2004) un "Kūku Marija" (2007) saņēmuši atzinību - Annas Dagdas fonda balvu, Ojāra Vācieša prēmiju un arī Dzejas dienu balvu (2007). Inga Gaile studējusi literatūras teoriju un dramaturģiju. 2011. gadā izdota un Ģertrūdes ielas teātrī Andreja Jarovoja režijā iestudēta viņas pirmā luga "Āda", izpelnoties lielu skatītāju atsaucību.
Šogad, pēc piecu gadu pārtraukuma, iznācis jauns viņas dzejas krājums "Migla". "Dzejas dienās" 15.septembrī Inga piedalīsies Ceļojumā ar dzejniekiem pa Sarkandaugavu.
Pieci gadi ir diezgan ilgs laiks, vai ir sajūta, ka krājumā apkopotie dzejoļi, skats uz tiem ir mainījies?
Tas ir ļoti individuāli, viens raksta ļoti daudz, cits mazāk. Es nevaru tā novērtēt, daudz vai ne par daudz. Vai tie dzejoļi man ir šobrīd svarīgi? Es nepārlasu iepriekšējos krājumus, ir grūti uz viņiem skatīties, jo tie ir mani dzejoļi un viņi satrauc jebkurā laikā. Dažreiz pārsteidz, kā viņi ir mainījušies. Viņi ir piedzimuši un dzīvo. Varbūt attieksme pret viņiem mainās. Piemēram, kāds draugs pasaka, ka ir paticis dzejolis no pirmā krājuma, bet es par to biju domājusi, kā par tādu ierindas dzejoli, tagad es viņu izlasu un man liekas, ka var jau būt, ka tur tiešām arī ir kaut kas tāds .
Tu teici, ka jaunākais krājums ir savādāks. Lasot rodas sajūta, ka tas savā ziņā ir sociālāks, piemēram, tie neērtie jautājumi, ko parasti neuzdod.
Es negribu atkārtoties, šoruden man ir laimējies neparasti daudz izteikties, bet "Miglā" man ir ļoti svarīgi, ko pateikt. Ne tik daudz - kā. Arī dažas no tām tēmām, par kurām es gribu runāt, pieprasa vienkāršāku izteiksmi. Ja es runāju par Rīgas geto vai to, kā es jūtos kā sieviete, vai kā man liekas, kā sievietes jūtas mūsu joprojām patriarhālajā sabiedrībā. Ir kaut kas, kas mani emocionāli ļoti satrauc un dzejolis piedzimst. Viņš piedzimst ar vienkāršākiem vārdiem, vienkāršākās formās un izteiksmēs, dažreiz ar rupjiem vārdiem. Tagad, kad man saka, ka tas dzejoļu krājums ir savādāks, es esmu sākusi domāt atbildes, kāpēc viņš ir savādāks, bet tas notiek jau pēc tam.
Artis Ostups man jautāja, vai man nav bail, vai tas nav riskanti, tā rakstīt, bet man nav bail, es biju pilnīgi un absolūti pārliecināta par to, ka dzejoļu krājumam jābūt tieši tādam un ka man ir jāpasaka tieši tās lietas. Var teikt, ka dzejoļi ir zaudējuši kaut kādu glāsmainumu, nav tik daudz metaforu, jā, tā tas ir, tam es varu tikai piekrist. Bet nav arī tā, ka es apstātos un izdomātu - tagad es te ielikšu kādu rupju vārdu. Dzejolis aug, visi tie vārdi savācas, arī tie vienkāršrunas izteicieni un tad viņš iznāk laukā. Ir arī tā "audzinātā" daļa un pētniecība, piemēram, dzejolī par geto, es taču nepiedzimu ar zināšanām, kur atradās Rīgas geto, protams, tas bija jāizpēta. Bet sākotnējā emocija jau nav par tām pieminētajām ielām.
Kā tev šķiet, vai dzejniekiem šobrīd būtu jārunā daudz sociālāk vai asāk?
Ja tas viņiem ir svarīgi, tad jā, ja ne, tad nē. Dzejniekiem ir jārunā par to, par to, kas viņiem sāp, par to, kas viņus emocionāli saviļņo vai par to, par ko viņi vienkārši grib runāt. Tas ir tik dažādi, māksla taču ir tik daudzveidīga.
Mākslā ir jāmēģina pēc iespējas būt pašam, ļoti, ļoti pašam, tādam, kāds tu esi, atklātam. Parādīt arī savu ievainojamību, sāpi, varbūt kaunu pasaules priekšā. Vienalga vai tas ir par to, kā tu mīlējies vai par geto, ja tas ir pēc iespējas patiesi tad, man liekas, ka cilvēki to ierauga un viņiem vairs nav tik vientuļi. Vai arī viņi var saprast to…
...ka kādam ir tik pat vientuļi?
Jā. Ne tikai vientuļi, varbūt arī priecīgi. Svarīgi, ka viņi saprot, redz to patieso izpausmi, kas tik pat labi var būt arī rozā puķes uz paklāja, ja vien tas ir īsti. Pasauli pārtaisīt? Tā cīņa notiek katru dienu un mums tas ir kaut kā jāmēģina.
Kāda nozīme rakstīšanas procesā ir apziņai, ka uzrakstīto kāds lasīs, cik būtiska tev ir saruna ar lasītāju, sajūta, ka tiec uzklausīta? Un vai vispār ir nepieciešama atgriezeniskā reakcija no lasītāja?
Man ir svarīgi lasītāji un, ka to, ko esmu sarakstījusi kāds lasa. Tomēr, kad rakstu dzejoļus par lasītājiem nedomāju, domāju par dzejoli. Atgriezeniskā saite ir patīkama un gandaroša. Var arī būt neliels apmulsums, ja klausītājs, lasītājs dzejolī ir saskatījis kaut ko citu nekā es tur esmu gribējusi ielikt.
Vai dzejas pasauli tver vairāk caur skaņu vai krāsu, vizuālo pasauli, cik liela nozīme tavuprāt dzejā ir muzikalitātei, ritmam?
Ir dažādi. Man patīk dzejas dažādie ritmi. Man patīk arī ar vizuāliem tēliem zīmētas ainavas un notikumi. Ir dažādi dzejoļi. Ir jau arī tā, ka labs dzejolis rada pats savu formu, kuras mēs tātad vēl nevaram formulēt.
Ar ko tev ir būtiskas "Dzejas dienas"? Šīgada un kā parādība vispār, varbūt to nozīme vairs nav tik aktuāla kā citās, iepriekšējās desmitgadēs?
"Dzejas dienas" man ir iespēja dzirdēt daudz dzejas. Nozīme "Dzejas dienām" arī šobrīd ir aktuāla, tikai savādāka, dzeja tagad vairāk ir mākslas veids nekā protesta forma, jo ir pieejamas arī citas protesta formas.
Vai tu seko līdzi jauno autoru, dzejnieku veikumam? Varbūt lasot jauno, nesen kā dzejā ienākušo autoru darbus, ir radusies sajūta - viņi taču skatās uz pasauli pavisam savādāk!
Man ir bijusi sajūta, ka viņi mazāk "cepas", ka ir līdzsvarotākas personības.
Kā izdodas apvienot daudzos pienākumus – sieviete/dzejniece/māte, sabiedrībā taču netrūkst stereotipu, ka līdz ar ģimenes izveidošanos, radošais process sievietes dzīvē apsīkst.
Sadzīviski ir grūti, bet tajā pašā laikā ir ārkārtīgi liels gandarījums, jo radošā dzīve, protams, neapstājas. Temps, kurā virzīties uz panākumiem it kā samazinās, bet es pēdējā laikā domāju - vai tas temps mums ir tik ļoti vajadzīgs un kas tad vispār ir panākumi? Jo es, protams, uzskatu savu meitu Alisi par savas dzīves laimi un lielāko veiksmi.
Bet mums sabiedrībā vajadzētu lauzt stereotipu, ka par bērnu ir jārūpējas tikai mammai, piemēram, manai meitai bērnudārzā saka: pasaki mammai. Bet ir taču arī tētis. Un tā nav vīriešu problēma, tā ir abu pušu problēma.
Pirmkārt jau pašām sievietēm ir jārunā par šiem jautājumiem, par to, kā viņas jūtas kā mammas, kā viņas jūtas kā strādājošas mammas, kā viņas jūtas, ja izvēlas nedibināt ģimeni un nedzemdēt bērnus. Vīrieši jau par to nerunās, viņiem tas nav izdevīgi. Ja sieviete grib tikai rakstīt šajā brīdī, tad viņai uz to ir tiesības. Savas grūtības jau ir visos variantos, bet sievietei nav noteikti jāpiepilda kaut kāds stereotips, svarīgi, ka viņa saprot, ka nav ieprogrammēta vienai lomai, ka lomas ir dažādas.
Luga "Āda" - vai šis "sānsolis" no dzejas uz dramaturģiju pagaidām ir vienīgais?
Tūlīt Ģertrūdes ielas teātrī būs pirmizrāde iestudējumam "Četras naktis", kurā ir arī mans teksts (Andreja Jarovoja režisētās izrādes pamatā ir Fjodora Dostojevska stāsts "Baltās naktis", saglabājot sižeta līniju, aprakstītie notikumi no 19. gadsimta Pēterburgas ir pārcelti uz 21. gadsimta Rīgu. – I.I.). Es esmu studējusi dramaturģiju, tāpēc tas īsti nav sānsolis. Man ļoti grūti padodas lineāro stāstu izstāstīšana dramaturģijā, tāpēc "Āda" sanāk tāds pirmais darbs, bet pirms tam sadarbībā ar Andreju (režisors Andrejs Jarovojs – I.I.) tapa "LV" un "Neuzticīgie", kas bija dramatizējums, lokalizējums, bet tur lielā mērā bija mans teksts. Es droši vien vēl rakstīšu, esmu iestājusies teātra maģistrantūrā un plānoju darbu par Silviju Plātu.
Dramaturģijas studiju dēļ, droši vien mainās arī dzejoļi un dzejas valoda ietekmē dramaturģiju. Man ļoti patīk rakstīt un tā kā es neprotu vai arī negribu tā vienkārši stāstīt lineārus stāstus, bet pastāstīt es viņus tomēr gribu, tad es šobrīd vēl meklēju savu valodu un to, kādā veidā, kādā žanrā es vislabāk justos. Tāpēc man patīk dažādos veidos rakstīt.