Brīdī, kad bezgalīgā vilcienu iepirkuma sāga tuvojās savam nu jau kārtējam sliktajam galam, vidutāja lomu starp iepirkumā iesaistītajām pusēm uzņēmās Saskaņas centra deputāts Ivars Zariņš. Saeimas Tautsaimniecības komisijā pie viena galda beidzot apsēdās spāņu CAF (Construcciones y Auxiliares de Ferrocariles S.A.), Spānijas vēstniece, Pasažieru vilciens, Satiksmes ministrija – spieda cits citam roku un teju zvērēja ilgmūžīgu sadarbību.
Naktī no 2. uz 3. oktobri viss atkal tika sačakarēts. Un atkal pie tā vainīga Latvijas puse – pēdējās stundās nez no kurienes uzradās obligāta prasība līgumā iesaistīt vēl vienu dalībnieku – Latvijas dzelzceļu. Publiski neizskaidrotu iemeslu dēļ izdarīts viss, lai vilcieni netiktu ražoti pašu mājās.
– Notikušais šķiet vienkārši kaut kāds absurds. Iepirkums gatavots divus gadus, un tad pēdējā naktī, kā tādi atpalikuši studenti – kaut ko sūta, kaut ko labo.
– Ja uz to paskatās no cita skatpunkta – ka darīts viss, lai atrastu ieganstu līguma pārtraukšanai – tas viss šķiet ļoti loģiski. Viss šis pasūtījums ir dīvains, bet sevišķi tā pēdējais posms, kad iecēla jauno Pasažieru vilciena valdi un tā pusgadu nevarēja sasniegt nekādu progresu. Pasažieru vilciens vazāja visus aiz deguna, stāstot, ka vainīgs ir CAF, kas nav gatavs nekādiem kompromisiem. Taču pēc tam, kad man pagājušajā trešdienā Saeimas Tautsaimniecības komisijā izdevās sarīkot atklātu sēdi par šo iepirkumu un panākt, lai tajā piedalās arī CAF, izrādījās, ka ar spāņiem nav nekādu problēmu. CAF apstiprināja, ka gatavi atrisināt visus problēmjautājumus un grozīt noslēgto līgumu – tā, lai tas atbilstu nolikuma prasībām un Latvija varētu saņemt Eiropas finansējumu. Lai tikai Pasažieru vilciens beidzot sagatavo šos te grozījumus, kādi viņam ir vajadzīgi, un iesniedz tos CAF. Pasažieru vilciens un Satiksmes ministrija sēdē apliecināja, ka šādi grozījumi tiks sagatavoti un nekavējoties iesniegti. Viss tika sarunāts, un uz šīs optimistiskās nots mēs arī šķīrāmies. Tur bija arī spāņu vēstniece, tirdzniecības un rūpniecības kamera, darba devēju konfederācija, Latvijas rūpnieki. Visi bija priecīgi – beidzot būs risinājums! Nu tikai ražosim un nu tikai būs!
Bet tālāk, kad CAF ieradās uz norunāto tikšanos, Pasažieru vilciens nolika priekšā to pašu veco ultimātu, kas sarunas noveda strupceļā jau pirms pusgada. Tajā patiešām bija absurdas lietas. Piemēram, vilcieni, kuri tiks ražoti šeit, jāsertificē visās 27 Eiropas valstīs.
– Kāpēc?
– Nu ja, kam tas vajadzīgs, ja šiem vilcieniem būs jābrauc pa Latviju un varbūt – pa bijušās Padomju Savienības republikām. Bet galvenais, Eiropā ir divu dažādu platumu sliedes. Kā var vilcienu, kas paredzēts braukšanai pa mūsu platsliežu dzelzceļu, sertificēt šaurajām sliedēm?! Un šis ir tikai viens piemērs. Spāņi bija šokēti, gatavi uz karstām pēdām doties projām. Man izdevās panākt, lai viņi neaizbrauc. Izdevās pārliecināt Satiksmes ministriju, lai tā panāk, ka Pasažieru vilciens pilda Tautsaimniecības komisijas sēdē dotos solījumus.
– Ko īsti tas solīja?
– Ka vairs nepastāvēs uz jaunu absurdu līgumu, bet tiks sagatavoti nepieciešamie grozījumi jau noslēgtajā līgumā. Saprotiet, līgums pavasarī jau tika noslēgts, un saskaņā ar šo līgumu viņi sāka darboties. Viss būtu kārtībā, bet tad pēkšņi valdība pati par sevi noziņoja Eiropas Komisijai. Tai liekoties, ka Latvijas noslēgtajā līgumā, ko valdība un pats valdības vadītājs pārraudzīja, varētu būt neatbilstības komisijas prasībām. Un taujāja, vai tādā gadījumā Eiropa mums būs gatava iedot naudu. Eiropa mums, protams, atbildēja, ka nē. Valdība rīkojās kā tāds Pavļiks Morozovs. Nostučīja. Atrada iemeslu, lai sāktu visu pārskatīt. Tomēr CAF bija gatavs strādāt un meklēt risinājumus.
Un tagad šīs sāgas pēdējais cēliens: tautsaimniecības komisijas sēde notika trešdienā. Pasažieru vilciena apsolītos grozījumus CAF saņēma tikai nākamajā pirmdienā – kad līdz termiņa beigām bija atlicis nedaudz vairāk par 24 stundām. Un piecu apsolīto labojumu vietā saņēma 70 labojumus. Palikusi bija diennakts! CAF tomēr strādāja, veiksmīgi virzījās uz priekšu, lai visu saskaņotu. Un tad pēkšņi Pasažieru vilciens pēdējā dienā, pulksten astoņos vakarā, izvirzīja jaunu prasību. Jābūt noslēgtam atsevišķam līgumam par vilcienu apkalpošanu ar uzņēmumu Latvijas dzelzceļš.
– Latvijas dzelzceļš līdz tam vispār figurēja šai līgumā?
Nē, nav dzirdēts. Papīros tā nebija.
– Tā taču ir pilnīgi jauna partnera piesaiste!
– Jā! Radikāls pavērsiens pēdējā dienā, astoņos vakarā. Ko izdarīja CAF? Viņi milzīgā ātrumā sāka sarunas ar Latvijas dzelzceļu. Dzelzceļš piekrita, bet arī pateica, šonakt mēs vairs to nevaram pagūt. Vajadzīgas kādas 15 dienas, lai līgumu sagatavotu. CAF uzreiz to noziņoja Pasažieru vilcienam. Bija desmit minūtes pirms pusnakts. Ko izdarīja Pasažieru vilciens? Nolika priekšā spāņiem glīti sagatavotu vēstulīti: «Sorry, zēni! Jūsu laiks ir beidzies, nepaguvāt.» Un mediji jau bija sasaukti uz preses konferenci nākamajā rītā, par ko CAF nemaz nebija informēts. Zīmīgs tajā bija valdes locekļa Štokenberga teiktais, ka CAF cīnījies par līguma noslēgšanu līdz pēdējam brīdim. Jautājums – ar ko tad CAF bija jācīnās?
– Tātad tās visas sarunas no Pasažieru vilciena puses bija tīrākā fikcija.
– Secinājumi uzprasās paši. Ir vēl kāds svarīgs jautājums: vai Pasažieru vilciens vispār bija tiesīgs vienpusēji pārtraukt līgumu. Līgumā paredzēts, ka gadījumā, ja puses nonāk strupceļā, tās var izmantot starptautiskas mediācijas iespēju Stokholmā. Tātad, ja puses nevar vienoties, tās vispirms iziet šo mediāciju, un tikai tad pieņem galīgo lēmumu. CAF šo procedūru sāka, un Pasažieru vilciens zināja. Tāpēc arī steidzās izbeigt līgumu, lai neiesaistītos meditācijā. Tur kļūtu skaidrs, kurš ar ko patiesībā nodarbojas.
Un tagad var iznākt tā, ka, sākot sarunas par jaunu iepirkuma konkursu, iepriekšējais juridiski vēl nemaz nebūs beidzies! Pastāv risks, ka mēs ne tikai nedabūsim Eiropas finansējumu, bet arī ieberzīsimies riktīgā tiesvedībā. Jo kā blēži cenšamies divreiz izsolīt vienu un to pašu.
– Tad mēs maksāsim kompensācijas gan tiem, kuri tagad nedabūja pasūtījumu, gan tiem, kuriem vēl tikai būs jāatsaka?
– Tā var sanākt. Pasažieru vilciena un valdības pozīcija ir stipri mainījusies. Līdz šim viņi runāja, ka nedrīkst pieļaut ne vismazāko risku, ka Eiropas nauda netiek saņemta pilnībā. Nedrīkst pieļaut, ka finansējums tiek samazināts pat par vienu eiro. Tagad pēkšņi, neraugoties ne uz kādiem riskiem, viņi ir gatavi taisīt jaunu konkursu. Kāpēc tik strauji mainījusies atbildīgo amatpersonu attieksme?
– Jūs šobrīd stāstāt par noziegumu?
– Es tikai stāstu, kā viss noticis.
– Bet izklausās pēc nozieguma!
– Nu Valsts prezidents šorīt arī atzina, ka tas viss šķiet naivi un reizē noziedzīgi. Domāju, par to jāspriež attiecīgām institūcijām. Es nenācu, lai kādu tiesātu.
– Kādēļ tad esat iesaistījies šīs lietas šķetināšanā?
– Sākumā man lielos vilcienos bija vienalga, kas notiek. Sapratu, ka šis ir valdības politbizness, kurā divi grupējumi cīnās par pasūtījumu. Un Latvijai nav lielas starpības, kurš vinnēs, kurš zaudēs.
Taču, strādājot pie Nacionālā attīstības plāna, sāku pētīt, kas tad valstij vajadzīgs, lai uztaisītu šo ekonomikas uzrāvienu, īstenotu ideju par valsts industrializāciju. Sāku tikties ar nozaru pārstāvjiem, tostarp mašīnbūves asociāciju. Un viņi pauda savu dziļo sāpi – ja valdība tiešām vēlas uzrāvienu, tad šis pasūtījums valstij ir jāizmanto, lai caur to attīstītu ražošanu. Šī Latvijai ir unikāla iespēja – izveidot pašiem savu smagās mašīnbūves industriju! Ja skatāmies tautsaimniecības struktūrā, mašīnbūve ir kā koka stumbrs, bet zari un lapas uz tā ir pārējās nozares. Pēc statistikas, viena vieta mašīnbūvē rada astoņas darbavietas citās nozarēs. Tā būtu iespēja arī attīstīties mūsu zinātniekiem un inženieriem. Runa būtu ne tikai par tūkstošiem jaunu darba vietu, bet nozari, kuras eksporta potenciāls mērāms simtos miljonu. CAF ir ar mieru šeit ražot vilcienus, un, lai to nodrošinātu, ieguldīt naudu, nodrošināt tehnoloģijas, apmācīt cilvēkus un pats galvenais – piešķirt arī licenci Rīgas vagonbūves rūpnīcai, lai tā varētu ražot un pārdot vilcienus uz austrumu tirgiem.
Kad spāņus uz šejieni neviens vairs negribēja aicināt, es sapratu, ka izdarīšu visu, lai šis pasākums notiktu.
– Tātad mūs šai stāstā vairāk interesē nevis 100 miljoni latu vai 41 jauns vilciens, bet jauna nozare, kas turpinātu strādāt arī pēc šī pasūtījuma?
– Tieši tā! Bet tā vietā, lai rīkotos valstiski atbildīgi, valdība tikai pļāpā par ekonomikas uzrāvienu un ne nieka nedara! Valdībai bija jādomā nevis, kā vienkārši notērēt Latvijas un Eiropas naudu, bet kā ar šo naudu iešūpot veselu industriju, kas ar uzviju šo naudu Latvijai atpelnītu.