Lai arī līdz šim Latvija «veiksmīgi» izvairījusies no imigrantu uzņemšanas un aptuveni tikai katrs septītais ieceļotājs ticis pie bēgļa vai alternatīvā statusa, kas ļauj viņam palikt valstī, spiediens pret šādu kārtību kļūst lielāks.
Pirmkārt, patvēruma meklētāju skaits Latvijā pieaug ar katru gadu, otrkārt, par to, ka ar šiem cilvēkiem «jādalās» visām Eiropas Savienības valstīm, runā jau daudz augstākos varas posteņos, un, treškārt, pateicoties sociālo tīklu laikmetam, imigranti cīņā par savām tiesībām kļūst arvien zinošāki. Kā ceturtais pieminams arī Eiropas ekonomiskais fons - dienvidvalstis, kas pirmās saskaras ar imigrantu plūsmu no Āfrikas, piedzīvo dziļu finanšu krīzi, savukārt Latvija šobrīd piedzīvo ekonomikas augšupeju.
Latvijas varas iestādes par šo jautājumu runā, cik vien iespējams, diplomātiski, izvairoties no konkrētiem solījumiem vai minējumiem, ko darīs, ja Eiropa teiks - imigrantu ir jāuzņem vairāk.
Izraida 85%
Pēdējo 14 gadu laikā, kopš Latvijā darbojas patvēruma procedūra, kopumā patvērumu Latvijā lūgušas 843 personas, no kurām bēgļa statuss piešķirts 47 personām un alternatīvais statuss - 79. Abi šie statusi, kuru starpā ir tikai juridiskas nianses, ļauj turpināt uzturēties Latvijā un vēlāk arī, izmantojot naturalizēšanās procedūru, iegūt pilsonību. Pārējo patvēruma meklētāju lūgumi ir noraidīti, kas nozīmē, ka viņi ir izraidīti no valsts. Gaidot lēmumu, ārzemnieki uzturas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, kur tiek nodrošināti elementārai sadzīvei nepieciešamie apstākļi.
Latvijas Cilvēktiesību centra juriste Džena Andersone, kas aizstāv patvēruma meklētāju juridiskās tiesības, apliecina, ka Latvijā vidēji paliek 10-20% no visiem šiem cilvēkiem jeb vidēji 15%, ko arī rāda kopējā statistika. Lai arī oficiāli to neviens neapstiprina, šāds «procents» esot Latvijas taktika. To apliecina arī kāda bijusī augsta Latvijas amatpersona. «Tā ir taktika nepieļaut iespēju viņiem šeit palikt. Ja valsts aktīvi neatteiktu statusu, viņi saprastu, ka Latvija ir paradīze, pat neraugoties uz to, ka šeit ir pārāk auksti,» norāda amatpersona, piebilstot, ka sociālo tīklu laikmetā paziņot pārējiem par valsts politikas maiņu ir elementāri. «Tad dažu dienu laikā viņu šeit būtu simti un tūkstoši.»
Manipulēt ar šo «procentu» ir iespējams, jo daudzi no iebraucēju stāstiem ir viegli interpretējami un bieži vien arī nepārbaudāmi, un var lemt gan tā, gan tā. «Gandrīz katram ir stāsts, kas rauj ārā sirdi: bērni, kas palikuši mājās, slimi vecāki, bīstami apstākļi dzīvībai. To visu pārbaudīt ir ļoti grūti. Sākumā gribas visus pažēlot,» spriež amatpersona.
Tikpat staipāms ir pamats, uz kā piešķir bēgļa vai alternatīvo statusu - draudi dzīvībai, nelabvēlīga politiskā situācija, starptautiskas bruņotas konfliktsituācijas utt. Daudzi iebraucēji izmantojot pēc iespējas plašāku šo iemeslu klāstu, cerot uz varasiestāžu labvēlību.
Plāns jau ir
Ilgi gan, visticamāk, tā vairs nevarēs, pēc neoficiālas informācijas - situācija varētu mainīties jau tuvākā gada vai divu laikā. Dž. Andersone norāda, ka Latvijai ir jābūt gatavai, ka starptautiskā līmenī varētu tikt noteikts uzstādījums uzņemt patvēruma meklētājus.
Tas izriet no tā, ka ES dienvidvalstīm migrantu plūsma ir pārāk smaga, vecās Rietumeiropas valstis savukārt cīnās ar bezdarbu, arī etniskā naida noziegumi notiek arvien biežāk. Piespiežot mainīties Latvijas attieksmei, varētu tikt mainīta arī migrantu plūsma, turklāt viens no motivācijas faktoriem, kas nostrādā, ir cerīgās ziņas par Latvijas ekonomikas izaugsmi. Patvēruma meklētāji saprot - ja sagaidīsi statusu, pierādot stingrajām varasiestādēm, ka mājās atgriezties ir bīstami, tad agri vai vēlu šeit varēs dabūt darbu.
Iekšlietu ministrijas iestāde Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, caur kuru šobrīd plūst visi «imigranti», norāda, ka šobrīd ES dalībvalstu iesaiste pasākumos, kas saistīta ar palīdzības sniegšanu ES dienvidu reģiona valstīm, balstīta uz brīvprātības principu.
Tiesa, šogad valdības līmenī jau apstiprināts pasākumu plānu, lai saskaņotu rīcību gadījumam, ja Latvijā masveidā ierastos patvēruma meklētāji. Plāna izstrādātāji - Iekšlietu ministrijas darba grupa - secināja, ka pašlaik valsts var maksimāli izmitināt aptuveni 600 patvēruma meklētāju. Savukārt plāna nepieciešamība tika argumentēta arī ar to, ka, ja valstī ierastos 3000-20 000 patvēruma meklētāju, tad valsts pārvaldes funkcijas vairs nebūtu iespējams pilnvērtīgi pildīt, piemēram, policija, robežsardze un armija vairs nespētu pilnvērtīgi nodrošināt sabiedrisko kārtību, drošību un valsts aizsardzību, jo galvenokārt būtu jārisina jautājumi, kas saistīti ar patvēruma meklētājiem.