Pirms piecdesmit gadiem oktobrī pasaule stāvēja uz katastrofas sliekšņa, kura būtu prasījusi simtiem miljoniem cilvēku dzīvības. 1962. gada 14. oktobrī virs Kubas lidojošas izlūklidmašīnas kameras atklāja, ka uz salas ir sākta padomju kodolraķešu uzstādīšana. Turpmākās divas nedēļas, kamēr lielvaras centās atrisināt domstarpības, pasaule atradās tuvāk kodolkaram kā jebkad, ASV prezidents Džons Kenedijs pat bija sagatavojis uzrunu tautai, kas sākās ar vārdiem: ”Šorīt es negribīgi pavēlēju bruņotajiem spēkiem uzbrukt un iznīcināt kodolieroču koncentrēšanos Kubā.”
Šī runa tā arī palika tikai sagatave un 28. oktobrī PSRS un ASV spēja vienoties, par to, ka Maskava izved savu kodolarsenālu no Kubas, savukārt ASV apsolīja neuzbrukt Fidela Kastro pārvaldītajai salai un izvest kodolraķetes no Turcijas.
Lai gan kopš PSRS sabrukums kodoldraudi pasaulei ir dramatiski samazinājušies, 50 gadus pēc Kubas raķešu krīzes draudus pasaulei potenciāli var radīt kodolterorisms un globālās kodolieroču kārtības sabrukums.
Atgriežoties 50 gadus senā pagātnē, jāpiemin ASV izlūklidmašīnas U-2 lidojums virs Kubas. Tam laikam daudziem tas bija gandrīz neticami, ka, lidojot milzīgā augstumā, neviena nepamanīta lidmašīna ir spējīga uzņemt bildes, kurās redzams, kas notiek uz zemes, raidsabiedrībai ”Voice of America” norādījis Kubas raķešu krīzes eksperts Grahams Elisons.
14. oktobrī izlūklidmašīnas uzņemtās bildes nākamajā dienā analizēja Centrālas izlūkošanas pārvaldes speciālisti, atklājot, ka uz salas atrodas uzbrukuma kodolraķetes. ASV prezidents Kenedjjs tika informēts 16 oktobra rītā, bet turpmākie izlūklidojumos amerikāņiem uz salas izdevās saskaitīt 33 bīstamās raķetes. Tikai pēc gadu desmitiem tapa zināms, ka ar kodolgalviņām bruņoto raķešu uz salas ir bijis daudz vairāk. Bet padomju komandieri Kubā šos ieročus uzbrukuma gadījumā varēja pielietot bez papildus kodiem un pavēles no Maskavas, turklāt to darbības attālums bija pietiekams, lai apdraudētu divas trešdaļas ASV teritorijas.
Kenedija sasauktā ekspertu komanda uzskatīja, ka nekavējoties ir jārīko gaisa uzbrukums pa raķešu pozīcijām un tam sekojošs sauszemes iebrukums. Tomēr risks izraisīt kodolkaru bija pārāk augsts. Amerikāņi saprata, ka PSRS līderis noteikti atbildēs uz uzbrukumu Kubas raķetēm, iespējams, uzbrūkot ASV kodolraķetēm Turcijā, uz ko ASV nevarētu nereaģēt. Ņemot vērā pārāk augsto risku izraisīt kodolkaru, lēmums par uzbrukumu tika atlikts, norāda Elisons. Pēc nedēļu ilgušajām slepenajām sarunām ar uzticamākajiem padomniekiem, Kenedijs 22. oktobrī paziņoja pasaulei par kodolraķešu atrašanos Kubā, ieviešot salas blokādi, lai nepieļautu turpmāku padomju bruņojuma un personāla nonākšanu Kubā. Tomēr tas nebūtu šķērslis Kubā jau izvietoto raķešu pielietošanai. ASV bruņotajos spēkos tiek pasludināts DEFCON 3 trauksmes līmenis (paaugstināta kaujas gatavība).
Tikmēr Kubai tuvojās vēl vairāki padomju kuģi ar raķetēm. Pēc divām dienām tie bija pietuvojušies karantīnas līnijai. 24. oktobrī ASV armijā pasludināta gatavība karam – DEFCON 2, kas ir solis pirms kodolkara sākšanas. ASV armijā izsludināta lielākā mobilizācija kopš Otrā pasaules kara. Tiek plānots iebrukums Kubā ar 120 000 vīru lielu spēku, prognozējot 18 000 ievainoto un 4000 kritušo pirmajās desmit dienās. Paaugstinātā kaujas gatavībā ir arī PSRS armija, kur atcelti visi militārpersonu atvaļinājumi.
26. oktobrī ASV ir gatava gaisa triecienam pa Kubu. Kenedijs saņem Hruščova piedāvājumu izvākt raķetes no Kubas, ja ASV apsolīs neuzbrukt Fidela Kastro pārvaldītajai valstij. Nākamajā vēstulē 27. oktobrī Hruščovs pieprasa izvākt ASV raķetes no Turcijas. Tikmēr virs Kubas tiek notriekta ASV izlūklidmašīna, pilots iet bojā. Vēl vairākas ASV lidmašīnas tiek apšaudītas un Kendijs piekrīt sākt uzbrukumu, ka vēl kāda ASV lidmašīna tiks notriekta.
Pēdējā mirklī lielvaru līderi spēja vienoties par prasību izpildi un konflikta pārtraukšanu. 28. oktobrī PSRS kuģim ”Grozny” tiek dota pavēle neturpināt ceļu un palikt ārpus karantīnas zonas. Hruščovs radi uzrunā paziņo, ka valdība ir izdevusi jaunu rīkojumu par ieroču demontāžu. Pēc saspringuma pilnām dienām pasaule bija izvairījusies no milzīgiem kara draudiem.
Mūsdienās, kad kodolkara iespēja, salīdzinot ar 1962. gadu ir krietni sarukusi, pieaug kodolterorisma risks. Tos par ”vistiešākajiem un ārkārtīgiem draudiem globālajai drošībai” ir nosaucis ASV prezidents Baraks Obama, norādīts Kubas raķešu krīzei veltītā interneta vietnē "www.cubanmissilecrisis.org".
Otrs drauds pasaulei ir globālās kodolieroču kārtības sabrukums. Apziņa, ka attīstoties tehnoloģijām arvien vairāk valstis būs spējīgas izgatavot kodolieročus, radot arvien lielākus draudus sabiedrībai, veicināja Kodolneizplatīšanas īguma noslēgšanu 1968. gadā.
Pateicoties šim līgumam 184 valstis, 40 no kurām ir tehniskas iespējas izgatavot atomieročus, ir atteikušās no kodolbruņojuma. 40 gadus pēc līguma parakstīšanas pasaulē ir 9 kodolvalstis.
Tomēr 2004. gada ANO brīdināja, ka tuvojas brīdis, kad kodolieroču neizplatīšanas līguma vājināšanās būs neatgriezeniska un var notikt strauja kodolbruņojuma izplatīšanās. Pašreizējā globālā kodolieroču kārtība ir ārkārtīgi trausla, lielākais izaicinājums tai ir Ziemeļkoreja, Irāna un Pakistāna. Ja Irānai izdosies iegūt kodolieročus, bet Ziemeļkorejai nostiprināt savu kodolvalsts statusu, neizplatīšanas režīms var sabrukt. Bet ja Pakistāna zaudēs kontroli kaut pār vienu kodolieroci, to galu galā izmantos teroristi, vēsta žurnāls ”Foreign Affairs”.