Klausoties bijušā Policijas akadēmijas pasniedzēja, apsardzes firmas Venta darbinieka, Einara Repšes padomnieka Jāzepa Meikšāna sniegtās liecības Rīgas apgabaltiesā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, radās iespaids, ka latviešu spiega vēriens pārspējis britu spiegu seriāla varoņa Džeimsa Bonda jeb Anglijas izlūkdienesta MI6 aģenta 007 izdarības.
Diemžēl latviešu spiega «varoņdarbu» stāstus apēno tajos konstatējamais ievērojamais melu un pretrunu īpatsvars.
Tiesā J. Meikšāns stāstīja, ka izspiegojis uzņēmējus, politiķus, aktrises, žurnālistus, Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoru, prokurorus, ģenerālprokuroru un premjerministrus. Valsts policijā un Drošības policijā viņš juties kā mājās, jo tur dažādos amatos strādājuši viņa bijušie audzēkņi – Policijas akadēmijas absolventi. Viņam nav bijis grūti nopirkt tālruņu kontaktu uzdrukas un pat Drošības policijas veikto operatīvās izstrādes lietu pret premjeru Andri Šķēli.
Savu darbību tiesā J. Meikšāns dēvēja nevis par spiegošanu, bet gan par ziņu vākšanu. Viņš uzsvēra, ka ziņas par prokuroriem un ģenerālprokuroru atteicies vākt, tomēr liecību sniegšanas gaitā tas viņam netraucēja atklāt, kā konkrēti viņš vācis ziņas tieši par šīm amatpersonām.
Izspiego Kokaļa brūtes
Personu izspiegošanu J. Meikšāns sācis 1999. gada vasarā, kad bijušais Rīgas pilsētas kriminālpolicijas priekšnieks Aivars Valcis viņu uzaicinājis darbā apsardzes firmā Venta par analītiskās nodaļas priekšnieku ar atalgojumu 1100 lati mēnesī. Galvenais darba uzdevums esot bijis sargāt dīzeļdegvielas cauruļvadu Polocka–Ventspils. Pēc A. Valča norādēm esot bijuši arī papilduzdevumi vākt ziņas par atsevišķām personām. J. Meikšāns no A. Valča sapratis, ka ziņas par personām tiekot vāktas A. Lembergam. Jāpiebilst, ka pats A. Valcis šādus J. Meikšāna apgalvojumus kategoriski noliedzis Drošības policijas apakšpulkveža Arņa Indriksona krimināllietas izmeklēšanas gaitā, kurā arī J. Meikšāns tika izmantots kā apsūdzību pierādošais liecinieks.
«Sākotnēji bija jāievāc informācija par diviem cilvēkiem, par [Ventspils uzņēmēju Valentīnu] Kokali un Andri Šķēli – Tautas partijas līderi. Par cik man ir diezgan liela pieredze operatīvā darbā, sāku pārbaudīt gan vienu, gan otru personu.» Pret J. Meikšānu savukārt strādājis Ave Lat Sargs ar direktoru Laimoni Liepiņu. «Kā saka, strādāja pret Lembergu, to es zinu,» paskaidroja J. Meikšāns.
Savukārt Kokalim «bija divas mīļākās. Ar vienu no viņām, kuru mīl, viņš vēlāk apprecējās. Viņš aizrāvās, viņa hobijs bija vākt Latvijas gleznotāju gleznas. Tādēļ viņam bija ļoti liels paziņu loks starp gleznu kolekcionāriem. Un vienlaikus arī restauratoriem. Viņa hobijs bija arī sportisti, kas nodarbojās ar autoralliju. Starp viņa paziņām bija arī cilvēki no nekustamā īpašuma. Principā neko tādu nelikumīgu viņa darbībā, nu, es neuztvēru,» atminējās J. Meikšāns.
Zem lupas Šķēle un Lībane
Tāpat J. Meikšāns stāstīja, ka bijis lietas kursā, kādas operatīvās izstrādes tiek veiktas Drošības policijā, un lepojās ar to, ka tās viņam bijušas pieejamas. «Es zināju, kad attiecībā uz Šķēli bija ierosināta operatīvā izstrādes lieta, un bija interesanti iegūt šīs lietas materiālus, jo tur varēja būt daudzi kompromitējoši fakti. Policijas akadēmijā es nostrādāju no tās dibināšanas brīža kā pasniedzējs, lektors, līdz 1998. gadam. Tātad man paziņu loks, nu, faktiski visās tiesībsargājošās institūcijās bija diezgan liels. Ja es kādu nepazinu, tad mani kā pasniedzēju pazina daudzi. Nu un, lūk! Šajā sakarā es atradu vienu no cilvēkiem, es godīgi sakot, tagad viņa uzvārdu esmu jau aizmirsis, bet tas bija bijušais VDK darbinieks, kurš strādāja Drošības policijā, un tad ar viņu kontaktējos. Viņš teica, ka viņam ir visas šīs operatīvās lietas kopijas. Mēs ar Valci tikāmies ar viņu, un faktiski šie materiāli tika nopirkti.» J. Meikšāns tiesai apliecināja, ka par materiālu iegūšanu amatpersonām maksājis kukuļus, un ar lepnumu uzsvēra, ka prokuratūra atteikusies pret viņu uzsākt kriminālprocesu.
Tomēr slepenās informācijas vākšanā gadījušās arī ķibeles, kuru dēļ cietuši policisti. Aptuveni 2002. gadā esot ievajadzējies Saeimas deputātes Kristiānas Lībanes tālruņa kontaktu izdrukas. «Nelaimīgā kārtā vai laimīgā kārtā šo izdruku pacēla. Tanī laikā Lībane bija deputāte. Uz visiem deputātiem bija uzlikts «tabu» (domāts datorprogrammas risinājums, lai patvaļīgi bez sankcijas nevarētu iegūt datus par attiecīgu personu). Rezultātā Valsts policijā bija skandāls un to darbinieku, kas to izdarīja, es nezinu konkrēti, kas tur bija, bet man ienāca informācija, ka viņu atbrīvoja no darba,» ar degsmi atminējās J. Meikšāns.
Čečenu sāga un alkohols
Nozīmīgu vietu J. Meikšāna liecībās ieņēma stāsts, kā tika iegūta informācija par prokuroru Andi Mežsargu un viņa iepriekšējo darbu policijā, kā arī par viņa saistību ar čečenu tautības pārstāvjiem.
1992. gadā A. Mežsargs esot strādājis Valsts policijas Jūrmalas nodaļā kopā ar čečenu tautības policistiem. Tai laikā netālu no Purvciema tirgus kādam uzņēmējam uzbrukuši čečenu mafijas pārstāvji. Šis uzņēmējs esot draudzējies ar Valsts policijas Organizētās noziedzības apkarošanas biroja darbinieku Borisu Gončarovu. Uzzinot par drauga likstām, B. Gončarovs pacēlis kājās Mobilā pulka cilvēkus un devies pestīt draugu no nelaimes. Operāciju vadījis komandieris Sergejs Capenko. J. Meikšānam S. Capenko izklāstījis, «kā tur ir bijis, ja, kad viņi atbraukuši uz to dzīvokli. Čečeni negribējuši ne par ko atvērt. Tad tika piedraudēts, ka tiks uzlauzts dzīvoklis. Tad viņi atvēra to dzīvokli. Visi tika aizturēti, un kratīšanas laikā tika atrasti arī uz balkona ieroči. Starp aizturētajiem arī bija Beslans Krūmiņš. Tad ieradās trīs policijas darbinieki no Jūrmalas – Kaukāza tautības pārstāvji un starp viņiem arī bija Mežsargs. Bet viņi arī tika aizturēti,» tiesā stāstīja J. Meikšāns. Pēc viņa versijas, A. Mežsargs ar saviem čečenu kolēģiem bija ieradušies glābt tautiešus no policijas ar pielādētiem ieročiem. Turpretī aizturētie policisti esot skaidrojuši, ka viņi dzīvokli apmeklējuši tikai garām braucot, jo devušies svinēt Līgo svētkus. A. Lembergs mēģināja precizēt, kādēļ Jūrmalas policisti devušies svinēt Līgo ar pielādētām pistolēm? Tiesa šo jautājumu noņēma.
Balstoties uz krimināllietā atrodamajiem J. Meikšāna iesniegtajiem papīriem, kuros norādīts, ka A. Mežsargs lietojis alkoholu un savā dzīvokli organizējis skaļas iedzeršanas, A. Lembergs centās no liecinieka noskaidrot, cik daudz A. Mežsargs vienā reizē izdzēris un vai viņš ir bijis alkoholiķis. Tiesa ne tikai noņēma šos jautājumus, bet A. Lembergam vēl izteica brīdinājumu par uzdrīkstēšanos tādus uzdot.
Savukārt A. Lembergs skaidroja: «Ja Mežsargs ir izmeklētājs un ja viņš dzēra, tad viņš var muļķības izmeklēt.» Pēc loģikas – ja Lemberga krimināllieta uzsākta dzērumā, tad to skaidrā prātā iztiesāt nav iespējams.
J. Meikšāns arī pastāstīja, ka viņa rīcībā esot nonākušas ziņas – A. Mežsargs un bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis kopā studējuši Latvijas Universitātē, Juridiskajā fakultātē.
Lemberga izspiegošana
J. Meikšāns atklāja, ka īpaši intriģējoši viņam bijis izspiegot pašu A. Lembergu, kas savulaik Rīgā mēdzis ierasties trešdienās. Pēc J. Meikšāna teiktā, A. Lembergs uzturējies SIA Lat Ros Trans birojā, kurš atradies Vecrīgā, ēkā iepretim viesnīcai Hotel de Rome. Trešdienās J. Meikšāns pie šīs ēkas esot pamanījis daudzus pazīstamus politiķus – Māri Grīnblatu, Robertu Zīli, Jāni Jurkānu, Induli Emsi, Augustu Brigmani, valsts kontrolieri Raitu Černaju, SAB direktoru Laini Kamaldiņu un citus. «Daudzas bija arī nepazīstamas sejas, un es jums pateikšu atklāti, ka mani tas ieinteresēja, ieintriģēja, un es arī dažkārt veltīju trešdienās laiku, lai novērotu, kas tur notiek,» tiesā sajūsminājās vērotājs. No J. Meikšāna stāstītā varēja noprast, ka viņš trešdienās stāvējis netālu no Hotel de Rome un vērojis pa Smilšu ielu ejošos cilvēkus, starp kuriem atpazinis politiķus un amatpersonas. A. Lembergs mēģināja no J. Meikšāna izzināt, uz kāda pamata liecinieks apgalvo, ka visi viņa nosauktie trešdienās pa Vecrīgu gājušie cilvēki devušies tieši pie A. Lemberga. J. Meikšāns atbildēja, ka viņam tā šķitis, jo tie iegājuši ēkā, kurā atradies SIA Lat Ros Trans birojs. J. Meikšāns noliedza, ka būtu pārliecinājies, vai visas viņa nosauktās personas vērušas tieši tā kabineta durvis, kur atradies A. Lembergs, vai arī kāda cita konkrētajā kāpņu telpā esoša biroja durvis. Lielu daļu no šiem precizējošajiem jautājumiem tiesa noņēma.
Cita starpā, pa J. Meikšāna trešdienās novērotajām parādes durvīm varēja nokļūt ne tikai uz SIA Lat Ros Trans biroju, bet arī uz Latvijas Investīcijas bankas (vēlāk – Merita bankas, bet no 2001. gada – Nordea bankas) klientu apkalpošanas zāli, ASV mobilo sakaru giganta Motorola pārstāvniecību Latvijā, Starptautisko auklīšu programmas Latvijas biroju u.c. uzņēmumu un iestāžu birojiem. Un vēl – šīs ēkas apsardzi nodrošināja iepriekšminētā apsardzes firma Ave Lat Sargs.