Par Saeimas diskusiju krustugunīs nokļuvušo abortu un dzimstības veicināšanu bez politiskās mērces un ieinteresētības Neatkarīgās intervija ar profesionāli – Rīgas Dzemdību nama galveno ginekoloģi, RSU dzemdniecības un ginekoloģijas katedras vadītāju, RAKUS galveno speciālisti dzemdniecībā un ginekoloģijā, VM galveno speciālisti dzemdniecībā un ginekoloģijā Daci Rezebergu.
– Demogrāfijas lietu apakškomisijas tā sauktā abortu jautājuma darba grupa sašķēlusies, to pametuši vairāki tā dēvēto liberāli noskaņoto organizāciju pārstāvji, pārējie atbalstījuši izmaiņas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, nosakot, ka nedzimuša dzīvība ir jāaizsargā no jebkādiem prettiesiskiem apdraudējumiem jau kopš ieņemšanas brīža. Ko maina šis nosacījums, un vai viss ir skaidrs – kas ir ieņemšanas brīdis un kas ir prettiesisks apdraudējums?
– Centieni ierobežot abortus aizskar sievietes reproduktīvās tiesības, kas ļauj katram pašam lemt par to, cik viņam būs bērni, ar kādu intervālu, kā arī saņemt pareizu informāciju izvēles izdarīšanai. Protams, neviens cilvēks, tostarp ārsts, nedomā, ka aborti ir labi. Tās ir sekas nevēlamai grūtniecībai, un cīnīties pret to vajadzētu vienu soli pirms tās iestāšanās, nevis kad tā jau ir iestājusies. Tad jau ir nepieņemami nostādīt sievieti situācijā, kad viņa vairs nevar izlemt, ko darīt, kad viņai vairs ir tikai viens ceļš – dzemdēt.
Šī tēma ir mūžsena, ik pa laikam tā atgriežas publisko diskusiju telpā, jo īpaši, tuvojoties vēlēšanām, un pašlaik ap to ir ārkārtīgi daudz spekulācijas.
– Jūsuprāt, jautājums tiek politizēts?
– Tas noteikti ir politisks jautājums, tas jau ir pacelts politiskā līmenī, un apakškomisijā veselo saprātu un «uz pierādījumiem balstītu» zinātnisko konceptu neviens nepieņem, ir tikai nedzimuša bērna tiesības kopš ieņemšanas brīža. Ir bijušas daudzas diskusijas par to, ar kuru brīdi viņam ir savas tiesības.
– No kura brīža medicīniski, fizioloģiski skaitās «bērns»?
– Tad, kad viņš ir piedzimis un spējīgs eksistēt ārpus mātes organisma, un šāda robežšķirtne ir 22 nedēļas, no kura brīža arī runājam par dzemdībām. Ar to gan nesaku, ka līdz 22. nedēļai varētu brīvi pārtraukt grūtniecību – likumdošana nosaka, ka šādu soli sieviete drīkst izvēlēties līdz grūtniecības 12 nedēļām.
– Un ko saprot ar «nedzimušu dzīvību» un tās aizsargāšanu? Arī avārijas kontracepcija būs prettiesiska?
– Iespējams, atkarīgs no tā, kā kurš to interpretē, un uzstādījums ir kopš vīrišķās un sievišķās dzimumšūnas saplūšanas brīža. Jāatzīmē, ka visi «pretabortu» strāvojumi cīnās arī pret kontracepciju kā tādu, ko uzskata par kaitīgu, neveselīgu, neauglību, vēzi izraisošu. Gan no darba grupas, gan dažādu nevalstisku organizāciju pārstāvji. Demokrātiskā sabiedrībā katrs var paust savu viedokli, bet to nevajadzētu pacelt līdz politiskam līmenim.
– Viņu argumenti jums nešķiet pieņemami?
– Tie ir pārspīlēti emocionāli, ar reliģiskām saknēm, un, kā vēsta ziņas internetā, tas ir lobijs pasaules kustībai Pro Life, katoļu baznīcas atbalstītai iniciatīvai. Reizēm sabiedriskās organizācijas ārēji īsteno cildenus mērķus, bet patiesībā ir labi maskētas šo strāvojumu pārstāves. Man arī nepatīk aborti, bet nevar likumiski ierobežot cilvēka tiesības tikai atkarībā no tā, vai man kas patīk, vai nepatīk, katram cilvēkam ir sava vērtību sistēma, bet to nevajag uzspiest citiem, jo īpaši jauniešiem, kuru izglītība reproduktīvās veselības jomā mūsu valstī dikti klibo. Arī Pacientu tiesību likums saka, ka pacientam ir jāizdara apzināta vai informēta izvēle.
– Pretarguments, ka dzīvojam laikmetā, kad ir citi, pieņemamāki, efektīvāki, humānāki kontracepcijas veidi nekā aborts, nepārliecina? Vai tiešām joprojām par tiem trūkst informācijas?
– Jā, šodien ir drošas, veselībai nekaitīgas kontracepcijas metodes, un, ja vien mums būtu pietiekama cilvēku izglītotība un zināms finansiālais atbalsts, varētu veiksmīgāk izvairīties no nevēlamas grūtniecības. Citās valstīs ir nopietnas programmas, kas tieši vērstas uz jauniešu izglītošanu un kontracepcijas pieejamības nodrošināšanu jauniešiem, kas ir augsta riska grupā, kā arī sociāli maznodrošinātajiem. Arī mums būtu vajadzīgas tamlīdzīgas programmas, jo kontracepcija ir samērā dārga cilvēkiem ar ļoti zemiem ienākumiem. Viņi vispirms pabaro bērnus un tad domā par kontracepciju, un tad izmisušās sievietes meklē galējus līdzekļus, kā atbrīvoties no nevēlamas grūtniecības. Bērniņi glābējsilītēs ir viens no veidiem. Viņas piedzemdē mājās un, ja dzemdības bijušas bez komplikācijām, atstāj bērniņu silītē, bet tās, kas dzemdē ar komplikācijām, vairo mātes mirstības statistiku, noasiņo mājās, bet vienalga iet šo ceļu.
– Latvijā, salīdzinot ar Eiropu, no kopējo dzemdību skaita ir augsts mātes mirstības rādītājs. Šajā statistikā iekļautas arī šīs pa kluso, mājās dzemdējušās sievietes?
– Jā, arī šīs. Te iekļautas arī slimnīcās gan dzemdībās, gan no abortiem mirušās. Lai gan aborts ir legāli pieejams, tas arī maksā naudu. Mātes mirstības iemesls pēdējos desmit gados 15% gadījumu ir bijis aborts, taču nevis stacionārā izdarītais, bet kriminālaborts. Joprojām pārtraukt grūtniecību vai izraisīt spontānu abortu piedāvā ārpus ārstniecības iestādes, un ir gadījumi, kad pēc tiem ir sastrutojumi, septiskas komplikācijas, asiņošana un sievietes aiziet bojā. Ar šādu informāciju saskaramies, kad asociācijā reizi gadā tiek ziņots par mātes mirstības iemesliem. Sievietes pašas jau nekad neatzīstas, kad atbraukušas slimnīcā novēloti, ar septiskām komplikācijām un neizdodas viņas izglābt. Un redzam, ka tās pārsvarā ir maznodrošinātas sievietes. 50–70 latu par legālu abortu cilvēkiem ar ļoti zemiem ienākumiem ir milzīga nauda.
– Nav ienākumu, paļāvības – vai tas ir pietiekams arguments abortam?
– Ja ir iestājusies nevēlama grūtniecība, tā sievietei ir krīze, viņa ir izmisumā, un viņai ir vajadzīgas konsultācijas, kurās runā nevis nosodošā manierē un vainojot viņu, kā Grūtniecības krīžu centra piedāvātajās konsultācijās, kur velk no kastītes ārā rociņas, kājiņas, sakot: «Redziet, ko jūs iznīcināt!» Tas nav normāli! Konsultācija nozīmē informāciju par dažādām atbalsta iespējām, bet ne spēlēt uz ļoti dziļām jūtām, kas spēj novest sievieti vēl dziļākā krīzes situācijā.
– Bet vai nav arī jāuzņemas atbildība par savas darbības sekām?
– Jā ir, bet vai par šīm sekām visa atbildība jāuzņemas tikai sievietei? Viņai bieži vien vienai ar visu jātiek galā. Sieviete, kurai ir normālas partnerattiecības, reti kad izšķiras pārtraukt grūtniecību. Tas biežāk notiek, kad ir krīze ģimenē, nestabilas attiecības. Bet cik mums cilvēku dzīvo nereģistrētās laulībās, cik šķiras! Atbalsts no otras puses ilgtermiņā sievietei ir ļoti būtisks, pieņemot lēmumu par bērnu. Palikt vienai ar maziem bērniem ir ļoti grūti. Nevar politiska komisija un vīrieši lemt par sieviešu likteņiem! Domāju, šo abortu aizliedzēju attieksme mainītos, ja kādam no viņu tuviniekiem gadītos nevēlama, krīzes grūtniecība. Tie, kas par šo lemj, lielākoties ir normālās partnerattiecībās, ģimenēs, kur bērns ir gaidīts, un nevar iedomāties, kā būtu, ja grūtniecība būtu jāpārtrauc. Bet pavisam citādi ir, kad sieviete ir viena ar savu problēmu.