Kamēr ārā te līst, te spīd saule, Siguldas bobsleja un kamaniņu trases starta estakādē degunā kož ziemīgs aukstums. Tur starta ieskrējienu rīta treniņā cenšas noslīpēt skeletonisti Martins un Tomass Dukuri. Pagaidām labāku laiku uzrāda Tomass, un viens no treneriem nosmīn: «Tagad noteikti Martins centīsies pārspēt.»
Jau gadiem brāļi sacenšas visaugstākajā līmenī un ir pārspējuši sportistus, kuru komandas var atļauties naudu neskaitīt. Starpsezonā Dukuri trenējas Latvijā, jo tā viņi var būt kopā ar ģimenēm un tas arī ir lētāk. «Tērējam ļoti prātīgi un rēķinām līdzi,» komandas saimniekošanas principu īsi raksturo treneris Dainis Dukurs. Prātīgi jātērējas arī citiem Latvijas atlētiem, jo sporta budžetu par muskuļotu nedēvē neviens no Dienas aptaujātajiem speciālistiem. Tieši tāpēc izveidojies paradokss - lai arī budžets ir kārns, izskan daudz kritikas par to, kā tas tiek dalīts.
Valsts budžeta finansējums sportam šogad ir 14,08 miljoni latu, atskaitot dotāciju valsts galvoto aizdevumu atmaksai (vairāk nekā četri miljoni latu) - 9,7 miljoni latu. To, ka Latvijas sporta maks ir plānāks nekā citās valstīs, atzīst Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Sporta un jaunatnes departamenta direktore Ulrika Auniņa. «Tikko atgriezos no Eiropas sporta ministru foruma, un mazākā summa, ko dzirdēju, ir vairāk nekā 20 miljoni latu,» viņa stāsta. «Visa pasaule brīnās, kā mēs sasniedzam tik augstus rezultātus ar tādu finansējumu,» emocionāli izsakās Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans. Viņaprāt, problēma ir arī tā, ka sports atrodas IZM paspārnē: esošais un iepriekšējie ministri nevarot tikt galā ar izglītību, «kur nu vēl ar sportu».
Sporta speciālisti uzsver, ka Latvijā ir daudzkanālu sporta finansēšanas sistēma. Tas attiecas ne tikai uz to, ka sportā nonāk valsts, pašvaldību un privātā nauda, bet arī uz valsts finansējuma «labirintiem». Piemēram, augstu sasniegumu sporta finansējums izšķīst mazākos kanālos, jo to dala vairākas organizācijas. Tradicionāli kritika veltīta arī valsts kapitālsabiedrību ziedojumu sadales principiem. A/s Latvijas valsts meži ziedojums kļuvis par ikgadēju «piešprici» sporta budžetam no valsts kabatas. Ziedojums būs arī šogad, apstiprināja Zemkopības ministrijā.
Valsts nauda sporta finansējuma katlā samaisīta kopā ar pašvaldību un privātajiem līdzekļiem. Nozares pārzinātāji aizkulisēs lēš, ka pašvaldības un privātais sektors no savas puses katlā iemet vismaz tikpat, cik valsts. Pagaidām nav precīzu datu par to, kādu atbalstu sportam sniedz pašvaldības. Lielākā daļa valsts finansējuma ir novirzīta augstu sasniegumu sportam un sporta skolu treneru algām (valsts nodrošina 57% no tām nepieciešamā finansējuma), savukārt pašvaldību funkcija ir nodrošināt veselīgu dzīvesveidu, tāpēc tām jāatbalsta arī tautas sports. Tāpat pašvaldībām jāsniedz artava jaunatnes sporta finansēšanā, piemēram, sedzot sporta skolu administratīvos un uzturēšanas izdevumus, nodrošinot aprīkojumu, izriet no Latvijas Pašvaldību savienības padomnieka sporta jautājumos Gunta Apīņa teiktā.
Sporta funkcionāri neņemas lēst arī to, cik liels privātais finansējums ieplūst Latvijas sportā. Piemēram, LOK un Latvijas Olimpiskās vienības vadītāji Aldons Vrubļevskis un Einars Fogelis uzsver, ka tajā jāieskaita arī vecāku izmaksas par treniņtērpu un apaviem sporta stundām. Lielākās izredzes piesaistīt finansējumu esot sporta veidiem ar lielāku auditoriju un labākām reklamēšanās iespējām. A. Vrubļevskis iesaka paraudzīties kaut vai uz bobslejistiem, kuri ar sponsoru logo «apkarināti kā Jaungada eglītes».
Atsevišķos sporta veidos ir iespēja iegūt arī visai ievērojamu finansējumu no starptautiskās federācijas. Šajā ziņā pierādās, ka sporta karalis ir futbols, jo tieši Latvijas Futbola federācija (LFF) saņem bagātīgāko starptautisko atbalstu. LFF 2011. gada pārskatā uzrādīta vairāk nekā trīs miljonu latu dotācija, un LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis paskaidroja, ka 85-90% no šīs summas veidojot starptautiskās federācijas finansējums. K. Lipmans stāsta, ka hokejā šis atbalsts ir būtiski mazāks. Piemēram, pasaules čempionāta pirmās vietas ieguvēji saņemot tikai 900 tūkstošus Šveices franku (teju 523 tūkstošus latu), bet izlases, kas ierindojas zemāk par 10. vietu, nesaņemot neko.