Par to, ko darām greizi, un nedaudz par mākslīgo intelektu gadu mijas noskaņās ar ekspremjeru, biedrības Latvijas attīstībai dibinātāju Einaru Repši sarunājas Andrejs Panteļējevs.
- Vai nav bijusi nožēla, ka notikumi jūs ienesa politikā un ka neesat visu šo laiku veltījis zinātnei?
- Nē, par to nožēlas nav, gluži otrādi. Šad un tad esmu jutis pilnīgi kā likteņa pieskārienu, kad dzīves krustcelēs man tika parādīts, kas būs mans tālāk ejamais ceļš.
- Vai varat uzskaitīt šos galvenos likteņa pieskārienus? Pirmais bija saistīts ar pievienošanos LNNK?
- Ar dibināšanu. Tik tiešām, es tolaik iepazinos ar Gunāra Astras radiniekiem, pirms Astra bija atbrīvots no ieslodzījuma. Tolaik nonācu Astras un Titava ģimenēs, kurās brīvdomība un runas par Latvijas neatkarību bija ikdiena. Viņi ar to dzīvoja, cēlās un gūlās. Tolaik galvenais bija atskārsme, ka Latvijas neatkarība ir iespējama. Tika apspriests arī Finka pareģojums. Finka pareģojums par to, ka Latvija kļūs brīva gadā, kura rakstība būs no abiem galiem vienāda. Mēs to apspriedām Astras ģimenes lokā vēl 1986. gadā. Toreiz, jāsaka, 1991. gads visiem šķita neticams. Domāja, ka drīzāk tas būs 2002. gads. Bet apbrīnojamā kārtā 1991. gadā šī Latvijas neatkarība arī tika atgūta.
- Tad izšķīrāties vadīt Latvijas Banku?
- Uzskatīju, ka Latvijas politiskā neatkarība ir tikpat kā nolemta, bet Latvijas nākotne būs atkarīga no mūsu ekonomiskās patstāvības. Tādēļ es apzināti aizgāju uz Augstākās padomes Ekonomikas komisiju. Tur strādājot, izvirzījos kā banku apakškomisijas vadītājs un vēlāk kļuvu par Latvijas Bankas vadītāju.
- Nākamais likteņa pieskāriens - Jaunā laika dibināšana. Kādi faktori šeit ietekmēja?
- Tie faktori bija dažādi, taču galvenais bija sašutums par to, kā mēs paši būvējam savu valsti, kā esam pieļāvuši korupcijai iezagties visos valsts pārvaldes līmeņos, ieskaitot policijas un specdienestu struktūras, kurām pēc mana toreizējā priekšstata vajadzēja būt absolūti tīrām un, taisni otrādi, sargāt pārējos no līdzīgu sērgu izplatīšanās. Sašutums par to, ka tā turpināties nevar, noveda pie Jaunā laika izveidošanas.
- Vai šobrīd ir kāds jauns likteņa norādījums?
- Pēc darba finanšu ministra amatā, lai gan Valdis Dombrovskis piedāvāja kļūt par finanšu ministru arī pēc vēlēšanām, es teicu paldies par uzticību, bet nolēmu pievērsties zinātnei. Nākamajā gadā man bija tāds pārdomu laiks, biju distancējies no politiskajiem procesiem. Darbojos tieši zinātnē, kur apguvu daudz jauna, kas bija noticis šajos 20 gados. Bet tad atkal manā draugu lokā nonācām pie atziņas, ka lietas ir ļoti nopietnas un ka varam pazaudēt to valsti, kuru esam atguvuši.
- Kas ir šī lielā nopietnība?
- Tā, ka mēs ne tikai fiziski izmirstam, bet arī zaudējam iedzīvotāju emigrācijā. Mūsu jau kļūst kritiski maz. Arvien vēl palikušajiem nav tādas nopietnas trauksmes sajūtas, arvien turpinām strīdēties un par ļoti otršķirīgiem jautājumiem. Neesam apzinājušies, ka faktiski nācijas «būt vai nebūt» ir tas, vai spēsim saņemties un nodrošināt attīstību. Jo tikai tas un nekāda cita emigrējošo mājās saukšana nestrādās. Tāpēc šajā kritiskajā brīdī mēs kopā ar draugiem, no kuriem daudzi ir uzņēmēji, sapratām, ka nedrīkstam ļaut notikumiem virzīties pašplūsmā.
- Vai pašreizējā valdība šajā jautājumā nedara pietiekami daudz un ir vakuums, kas jāaizpilda?
- Nenoliedzami ir vakuums, kas ir jāaizpilda. Es gribu īpaši uzsvērt, ka ar to es negribu kritizēt pašreizējo valdību. Manuprāt, īpaši premjers ir viens no labākajiem, kāds mums ir bijis visā Latvijas vēsturē.
- Te nav pretrunas?
- Visi pārējie premjeri, ja neskaita Meierovicu un Ulmani, acīmredzot bijuši vēl vājāki, vismaz cik mēs varam spriest pēc spējas noturēt koalīciju diezgan grūtos apstākļos. Manuprāt, ļoti svarīgi faktori valdības vadītājam ir viņa godīgums un kompetence. Mēs nekritizēsim pašmērķīgi valdību, lai būvētu sev politisko kapitālu.
- Bet kur tad ir tas vakuums?
- Mēs līdz šim brīdim neesam apzinājušies nacionālā mērogā, ka attīstība - tas nav kaut kas, kas nokrīt pats no debesīm. Tu vienkārši dari savas ikdienas lietas un pēkšņi sāc attīstīties. Tā nenotiek. Valstis, kas ir attīstījušās, savā vēsturē noteiktā posmā ir sapratušas, ka ir slikti, un pieņēmušas noteiktus lēmumus attīstīties. Minēšu piemērus. Singapūra, kas pirms 50-60 gadiem bija mazs ciematiņš, pieņēma lēmumu attīstīties. Šodien tā ir pirmajā vietā daudzās jomās pasaulē. Otrs piemērs - Somija. Pagājušā gadsimta 70.-80. gados situācija bija līdzīga Latvijai. Somi emigrēja uz Zviedriju, jo tur bija labāki ekonomiskie apstākļi. Somija pieņēma apzinātu lēmumu attīstīties, daudz ieguldot izglītībā, aizgāja pa inovāciju un augsto tehnoloģiju ceļu. Šodien arī Somija ir viena no attīstītākajām valstīm. Mums ir jādara kaut kas līdzīgs. Jāapzinās, ka pati no sevis nekāda manta no debesīm nekritīs, eiro neatrisinās visas problēmas. Arī tirgus ekonomika, kas ir uzskatāma par evolūcijas mehānismu. Protams, evolūcija un tirgus kaut ko atrisinās. Ar laiku cilvēce nenoliedzami attīstīsies un šajā teritorijā dzīvos labāk nekā līdz šim. Tikai kas dzīvos - vai tie būs latvieši un vai tā būs Latvijas valsts? Līdz ar to, ja mēs gribam ne tikai saglabāt valsti, bet arī nodrošināt, lai te ir interesanti un lai cilvēki atgriežas, nepieciešama attīstība. Un šobrīd šim mērķim vajadzētu koncentrēties.
- Bet kas nodrošinās attīstību?
- Mēs vēl neesam izpratuši, ka uzņēmēji mums ir nacionālā vērtība, kas ir atbalstāma, kopjama. Šobrīd mūsu attieksme pret uzņēmēju ir labākajā gadījumā - vai tu esi vai neesi nomaksājis visus nodokļus. Visticamāk, ka neesi, tu esi blēdis, mēs tevi pārbaudīsim vēlreiz un vēlreiz. Mums vienalga, ka muļķīgas atskaites tev traucē pievērsties biznesam un darīt savu darbu. Tas nekas, mums te ir noteikumi un regulācijas, stāvi pie ratiem. Šāda šobrīd ir dominējošā attieksme. Bet uzņēmēji īstenībā ir divreiz lielāka valsts un valdība nekā pašreizējais Ministru kabinets kopā. To es varu pamatot ļoti vienkārši. Valdība neražo neko, tikai pārdala vienu trešo daļu no kopprodukta, ko mums samaksā uzņēmēji. Divas trešdaļas no tā sekmīgi reinvestē, tātad iegulda tālāk.
- Vai tad darba ņēmējs arī nerada vērtības?
Darba ņēmēja darba nopelnus neviens nenoniecina, tomēr viņa darbs ir jāorganizē. To dara uzņēmējs. Kas notiek, ja strādnieku padomēm ļauj pārvaldīt rūpnīcas, mēs redzējām PSRS. Kas notiek, ja šīs 2/3 no kopprodukta reinvestē valdība, mēs arī redzējām visā sociālisma nometnē, kur nevis tirgus un uzņēmēji reinvestēja, bet valsts ar visām plānu komitejām.
- Bet uzņēmēji arī ir dažādi...
- Gluži tāpat var teikt, ka dažādi ir arī skolotāji, ārsti un politiķi, nenoliedzami. Uzņēmēju vidē ir lietas, kuras jāvērš par labu. Korupcija nedrīkst pastāvēt ne privātā, ne publiskā sektorā, jo tā kaitē attīstībai. Nodokļi ir jāmaksā visiem, lai nekropļotu konkurenci. Taču runa ir par to, ka, mēģinot vadīties pēc stereotipiskajiem sliktākajiem piemēriem, mēs īstenībā iznīcinām galveno dzinējspēku, kas varētu radīt IKP.