Eiro: nevis mērķis, bet instruments

– Eiro ieviesēji šobrīd ir sākuši savu ideju aizstāvībā izmantot ģeopolitiskus argumentus. Un galvenais ģeopolitiskais arguments ir – vai nu eiro, vai nāve, vai nu eiro, vai Krievijas rublis, vai Baltkrievijas rubelis, cita ceļa mums nav.

– Kāpēc šāda jautājuma nav Zviedrijā, Dānijā un Lielbritānijā, kur nav eiro? Viņi tuvākajā laikā arī netaisās to ieviest. Un arī rublis tur nebūs. Man ir neizprotami – vai tad mēs esam NATO vai neesam? Vai patiešām Latvijas dalība NATO ir tik vārga, ka jebkurā brīdī var atskanēt – klik! –, un jau esam citā pasaulē? Protams, ka tā nav – tās visas ir spekulācijas. Tas ir klasiskais manipulāciju mehānisms, kas tiek palaists katru reizi, kad trūkst argumentu. Lai, saceļot emociju vilni, novirzītu domu apmaiņu no racionāliem pamatiem. Mana nostāja ir tāda, ka uz eiro jāskatās nevis kā uz mērķi, kurš ir jāsasniedz par katru cenu, bet gan kā uz instrumentu, kuram ir jēga ķerties klāt, ja spējam to sev izdevīgi izmantot.

Kaut kā nav dzirdēta analīze – kad no Latvijas iedzīvotāju un biznesa interesēm ir labākais laiks, lai to ieviestu. Tiek runāts tikai par to, kad tas būtu ērtāk ieviesējiem.

– Mums saka – ja 2014. gadā nepagūsim iestāties, tad to neizdarīsim vairs nekad.

– Savdabīgs arguments ieviešanai – vai ne tā? Līdzīgi kā kredīta buma laikos bija jāskrien uz banku pēc kredīta, kamēr vēl to var dabūt. Nu un kurš no tādas iespējas beigās bija ieguvējs? Ja jau vēlāk nespējam kvalificēties eirozonai, tad varbūt tikmēr arī nevajag tajā līst iekšā?

Ir jāsaprot, ka runa jau nav tikai par valūtas maiņu un monetārajiem aspektiem, kas tiek tik plaši piesaukti un diskutēti. Manuprāt, tie ir sīkumi, kas tiek vicināti mūsu acu priekšā. Savukārt daudz būtiskākas lietas tiek noklusētas – par pašlaik notiekošajiem likumdošanas procesiem eirozonā, kas saistīti ar ciešāku ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanu. Tiek noklusēts, ka tāpēc līdz ar eiro pieņemšanu mums būs jāpieņem arī šīs jaunās sistēmas noteikumi, kas paredz nozīmīgi ierobežot mūsu suverenitāti, ne tikai monetārajā jomā, bet arī iespējas mums veidot savu fiskālo un ekonomiskās attīstības politiku – tas tautai vispār netiek teikts. Laikam apzinoties, cik dzīvas mums vēl ir atmiņas no Padomju Savienības.

Bet tas ir galvenais faktors, par ko vajadzētu runāt un ko vajadzētu analizēt, lemjot par atbildīgu eiro ieviešanas procesu, – kā mēs dzīvosim šajā jaunajā savienībā, vai spēsim tajā īstenot savas intereses, vai arī kļūsim par barību citu interesēm.

– Labi, tagad eirozonas valstis gatavojas veidot banku savienību. Mums ir vismaz trīs bankas, kuras pēc lieluma vajadzētu uzraudzīt Eiropas Centrālajai bankai, Latvijai iestājoties eirozonā, – Nordea, Swedbank un SEB banka, varbūt vēl kādu banku. Divas ir Zviedrijas bankas, kuras uzraudzīs Zviedrija, kas nav eirozonā. Viena Somijas banka, kurai būs ECB uzraudzība arī tad, ja mēs nekur neiestāsimies. Kas mainīsies banku sistēmā, ja Latvijā esošās zviedru bankas uzraudzīs Eiropas Centrālā banka?

– Tieši šo jautājumu uzdevu tiem, kas grib pie mums eiro ieviest 2014. gadā, bet neviens nevarēja lāgā atbildēt. Cik saistoši būs lēmumi, ko pieņems eirozona, attiecībā uz mūsu mātesbankām, kuras pakļautas Zviedrijas regulatoram, nevis Eiropas institūcijām?
Neviens man nespēja atbildēt. Izskatās, ka neviens nesaprot, kādam mehānismam grasāmies tādā steigā pievienoties.

Esmu ļoti piesardzīgs arī pret ideju, ka ir jāveido vēl ciešāka fiskālā un ekonomiskā sadarbība. Ko tas nozīmē? Kā to rāda pasaules vēsture – no šādas sadarbības attīstītākās valstis ir vairāk ieguvējas, savukārt mazāk attīstītās ir vairāk zaudētājas. Un tas ir arī loģiski – esot kopīgā ietvarā, katra valsts cenšas tajā īstenot savas intereses, vēlas panākt sev to labāko, īstenot perspektīvākās ienākumu iespējas – un pie tā tiek spēcīgākie, līdz ar to notiek tāda kā specializēšanās, noslāņošanās. Tādējādi Latvija nolemj sevi specializēties uz garantētu nabadzību – būt par piedēkli attīstīto valstu ekonomikai. Lai mūs noturētu šādā sistēmā, tiek paredzēti virkne pasākumu līdz pat tam, ka vajadzēs saskaņot savu budžetu, nodokļus, ekonomiskās attīstības politiku utt. Es koalīcijas kolēģiem jautāju, kā Latvija, ieejot eirozonā, spēs īstenot to solīto ekonomisko izrāvienu, kas tagad tiek ierakstīts nacionālajā plānā?
Pareizi būtu no sākuma «uzraut» savu ekonomiku un tad ieiet eirozonā un baudīt tās labumus, jo otrādi var arī vairs nesanākt.
Tāpēc man ironisku smaidu rada tādi eiro ieviešanas piesolītie labumi kā mazāki izdevumi par valūtas konvertāciju un tamlīdzīgi. Tas ir apmēram tā, kā bērni salīdzina konfekšu papīriņus no konfektēm, kuras kāds ir apēdis, cenšoties noteikt, kura no tām ir garšīgāka. Jo principā visi tie monetārie ieguvumi – tie ir sīkumi un nenosaka galīgo izvēles izdevīgumu.

– Ja Latvijā būtu obligāti noteikts, ka visi ienākumi citās valūtās ir obligāti jāmaina pret nacionālo valūtu, tad būtu lieli ieguvumi no konvertācijas izdevumu zuduma. Taču Latvijā jebkurš cilvēks un uzņēmums drīkst turēt rēķinus jebkurā valūtā. Šie konvertācijas izdevumi ir liels, liels mīts. Konvertācijas šobrīd skar aptuveni trešo daļu no izmaksām, kur ir vajadzīga konvertācija.

– Manuprāt, ir jāanalizē ekonomiskie procesi, kas noritēja Eiropas dienvidu valstīs pēc to pievienošanās eirozonai. Mums tagad mēģina iestāstīt, ka šīs valstis bija neapzinīgās naudas tērētājas. Sliktie, neapzinīgie dienvidi, kas savas fiskālās politikas dēļ ir izgājuši uz bankrota takas. Tā tomēr īsti nav patiesība. Paņemam Spānijas piemēru. Viņi nedzīroja treknajos gados – veidoja bezdeficīta budžetu. Valsts izdevumu un ienākumu sabalansētība bija labāka nekā vāciešiem. Problēma ir cita. Eiropas dienvidu valstis iegāja eirozonā nesagatavotas – ar zemāku konkurētspējas līmeni nekā tajā esošās eirozonas valstis. Zīmīgs rādītājs, kas parāda valstu savstarpējo konkurētspēju, ir ārējās tirdzniecības bilances. Kas visām šīm eirozonas krīzesvalstīm bija kopīgā raksturīgākā iezīme? Tas nebija budžeta deficīts, kā to tagad mums mēģina iestāstīt, bet izteikti negatīva ārējās tirdzniecības bilance. Tieši tas pats, kas tagad ir Latvijai!

Tad ir jautājums – kādi būs mūsu ekonomiskie ieguvumi, iestājoties eirozonā? Sakarīgas atbildes nav. Sabiedrībai intensīvi tiek ieskaidroti tikai atsevišķi aspekti, no kuriem sagaidāms pozitīvs efekts, – konvertācijas izmaksas, kredītreitingi, iespējamās procentu likmes. Daudzi no tiem ir spekulācijas, jo var tā būt, bet var arī nebūt – tas vairs nebūs atkarīgs no mums, bet no eirozonas arhitektiem. Savukārt par citiem aspektiem, piemēram, par to, kādi nozīmīgi suverenitātes ierobežojumi mums būs jāuzņemas, jo eirozona pašlaik tiek pārtaisīta, – tas tiek noklusēts. Varbūt tāpēc, ka savu suverenitāti jau vērtējam kā apgrūtinošu greznību, kuru baidāmies paši nest. Un labāk no tās ir tikt vaļā. Tas ir ērti. Priekš nīkuļiem, kuri nevēlas vai nezina, ko iesākt ar savu valsti.

Man kā opozīcijas partijas politiķim vajadzētu berzēt rokas par šādu valdības piekopto politiku, jo tas ir acīm redzams strupceļš, kurā tā sevi dzen. Taču kā valstsvīrs, savas zemes patriots es nevaru par to priecāties – saprotot, kādam liktenim valdība ar savu mazspējnieka pieeju nolemj savu tautu.

– Ja runājam par argumentu – Latvijas gatavība eirozonai. Tas, kas tagad tiek teikts atklātā tekstā, mēs varēsim iestāties eirozonā tikai 2014. gadā, jo pēc tam vairs nevarēsim. Ir kritēriji, vai tu esi gatavs eiro vai ne. Varbūt šos kritērijus var piedzīt uz pāris mēnešiem, uz vienu gadu, un pēc tam – viss, nekad vairs šos kritērijus nevar izpildīt. Tā nav gatavība eirozonai.

– Turklāt eiro aizstāvji paši to apzinās.

– No otras puses, ja netiek mainīta Latvijas Bankas valūtas politika, ja lats gadu desmitiem ir cieti piesaistīts eiro, tad mēs makroekonomiski jau esam eirozonā, arī tur oficiāli neiestājušies?

– Tā ir taisnība tikai tad, ja runājam tikai par monetāro politiku. Tiklīdz iestājies eirozonā, būs jāpilda virkne jaunu likumu pakešu, kuras pašlaik vēl tiek gatavotas, un neviens īsti nezina, kādas tās beigās sanāks, to virzītāji ir lielās valstis, kas grib sašņorēt visu pēc sev ērtas kārtības. Latvijas suverenitāte tiks ievērojami samazināta ne tikai attiecībā uz monetāro politiku, bet arī uz fiskālo politiku, gan arī uz ekonomisko politiku. Piemēram, tiek paredzēts īstenot vienotu nodokļu politiku. Ja mums tas būs jādara, mūsu nodokļu slogs pieaugs. Kad pajautāju, vai tas ir mūsu interesēs, man atbildēja – mēs tam nepiekritīsim. Pagaidiet, jūs nepiekrītat – tātad visai eirozonai būs vieni nodokļi, bet Latvijai – citi? Kā jūs to panāksiet?

Jāsaprot, ka nav īsti pareizi runāt par labajiem «ziemeļiem» un sliktajiem «dienvidiem». Tā bija kopīga spēle, kur viens ar otru bija kā roka ar cimdu. «Ziemeļi» attīstījās, veicinot t savu preču noietu, kreditējot «dienvidus». Savukārt dienvidi baudīja labklājību, pērkot šīs preces par ziemeļu izsniegto naudu, kuri tādējādi stimulēja savu preču noietu un savu labklājību. Ziemeļi ražoja un pelnīja. Dienvidi aizņēmās un tērēja. Tagad viņiem saka: stop! Ballīte beidzas. Maksājiet paši visus rēķinus, tagad un tūlīt. Nevarat samaksāt – privatizējiet, jebšu pārdodiet vācu, franču vai amerikāņu korporācijām savus kārojamākos kumosiņus, kas jums pieder, nu vai arī pieņemiet mūsu jauno kārtību.

Lai saprastu šīs jaunās kārtības jēgu, ir jāspēj vērtēt procesus globālāk. Pasaules ekonomikā notiek fundamentālas pārmaiņas – globālā mērogā Eiropa zaudē konkurētspēju, bagātās Eiropas valstis tiek stumtas nost no troņa, kurā tās ērti sēdējušas gadsimtiem, lai tajā noturētos, ir vajadzīgs veidot jaunu kārtību. Eiropas valstis ir izdomājušas lielisku shēmu, kā tās attīstīs savu tehnoloģisko potenciālu un nodrošinās sevi ar vajadzīgo darbaspēku, kas ir noteicošais konkurētspējas celšanai.

Priekšgalā būs Vācija un vēl kāds, bet aizmugurē ir vajadzīgas valstis, kas viņus nodrošinās ar darbaspēku, iespējām, teritoriju, kur izvietot mazāk izdevīgās, videi mazāk draudzīgās ražotnes, bet kuras ir vajadzīgas piegādes ķēdē, lai no to produkcijas ražotu savus augstas vērtības produktus. Mēs kopā ar Spāniju, Itāliju un Grieķiju būsim masa, kas nodrošinās, piemēram, Vāciju ar nepieciešamo bāzi, lai viņi šajā konkurences cīņā varētu iet uz augšu. Ražosim kaut kādas sagataves priekš viņiem. Viņi ir gudrāki. Ja viņi mums piedāvās kādu ražošanu, tad mēs to uzreiz pasludināsim par savu veiksmes stāstu.

Sistēma ir tāda. Viņi veido savu piramīdu, kurā mums tiks ierādīta sava vieta. Mūs ieliks garantētā nabadzības nišā – mēs nebūsim ar pliku dibenu, mēs būsim pie viena galda, un mums tiks garantētas drupačas no šā galda, lai mēs pie tā sēdētu. Mēs raujamies pie galda, kur, sev nemanot, kļūsim par barību citiem. Tas apmēram ir tā, ka pie viena galda sēž lauvas un aitas. Tāpēc jau ir tik svarīgi vispirms «uzraut», attīstīt savus ilkņus un tad skatīties – vajag vai nevajag mums līst iekšā tajā eirozonā. Kā to arī dara pašapzinīgas Eiropas valstis.

– Eiropas Savienība atzīmēja, ka iedzīvotāju noskaņojums attiecībā uz eiro ieviešanu ir ļoti būtisks, ka viņi negribētu, lai Latviju uzņem eirozonā, ja noskaņojums ir tāds, kāds ir pašlaik. Faktiski tas lielā mēra ir valdības uzdevums – mainīt šo attieksmi.

– Protams, eirozonas arhitektiem nevajag vēl vienu bumbu savā struktūrā. Tāpēc valdībai tiek dota norāde – nomierināt savu tautu. Es piekrītu valdībai, ka tautas noskaņojums lielā mērā ir balstīts uz emocijām. Bet šīm emocijām ir racionāls pamats. Jo tauta zina, ka viss, ko līdz šim ir darījusi valdība, tai par labu nav nācis. Un tagad tai uzstājīgi, izmisīgi tiek piedāvāts kārtējais pasākums, kur paradoksālais ir... ja mums ir šis Latvijas veiksmes stāsts, kur mums viss ir kārtībā, tad kāpēc mēs neizmantojam šo situāciju, lai ietu tālāk uz priekšu? Ja mēs esam tikuši pāri tai upei, kurā pašlaik kuļas eirozona, kāpēc mums ir jāpeld atpakaļ tajā iekšā? Savādi gan sanāk.

– IKP aprēķināšanas formulas īpatnību dēļ 2012. gada izaugsmē tika iekļauta pērn iztērētā kredītu nauda. Vienkārši 2012. gadā bankas atsāka kreditēšanu un izaugsmi nodrošināja tas, ka jaunie kredīti tika iztērēti pērn. 2013. gadā, nākamgad un turpmākajos gados, ja vien jauno kredītu apjoms lavīnveidīgi nepieaugs, izaugsme nobremzēsies, līdzekļi tiks vairāk tērēti regulāru kredītu atmaksai un procentu maksājumiem. To neslēpj arī mūžīgā optimisma pilnie banku analītiķi. Tāpēc ir ļoti īss brīdis, kad var iestāties eirozonā, pirms sāksies neapmierinātības pieaugums ar valdības ekonomisko kursu.

– Valdība pati atzīst, ka pati par katru cenu grib dabūt eiro. Ja tas nenotiks, tad būs jāatzīstas, ka mums nekāda veiksmes stāsta nemaz nav. Ja mēs paanalizēsim veiksmes stāstu, tad esošie labumi panākti uz ilgtspējīgo faktoru rēķina – labie fiskālie rādītāji tiek sasniegti, nepiešķirot pat līdzekļu minimumu investīcijām infrastruktūrā, zinātnei un cilvēku resursiem, kas ir izšķiroši svarīgi ilgtspējīgai attīstībai. Mēs kā pasakā par trim sivēntiņiem esam tas sivēntiņš, kas būvē salmu namiņu no savas ekonomikas un priecājas par to, ka darām to visātrāk. Tāds ir mūsu veiksmes stāsts. Runājot līdzībās, mēs kāpjam labklājības virsotnē, kur katra valsts ir kā kalnos kāpēja. Uznāca lavīna – krīze. Ko krīzē izdarīja Latvija? Nometa visu uzkabi un pa pliko ātri skrien augšā: «Nu, paskatieties, mēs esam čempioni, izrāvušies visiem priekšā, sekojiet mūsu piemēram!» Bet viņi nesaprot, ka tā ilgi bez ekipējuma nepaskriesi, pēc kāda laika nebūs, ko ēst, ar ko celt telti. Tas viss beigsies...

– Cilvēki šobrīd ir pasīvi. Iestāšanās eirozonā viņiem nepatīk, bet viņi nav gatavi aktīvi iesaistīties. Vai tā nav lieta, ar ko jūs tagad sadursieties – ar iedzīvotāju pasivitāti?

– Kāpēc jūs domājat, ka mēs sadursimies? Tas, ko mēs cenšamies skaidrot – kāda ir reālā situācija. No valdības puses netiek dota ilgtermiņa analīze. Analīzi aizstāj propaganda un solījumi – kad mēs iestāsimies eirozonā, mums būs kaudze ar labumiem. Tieši to pašu mums teica, kad stājāmies Eiropas Savienībā. Kur ir šie solītie nosacījumi, vienlīdzīgā attieksme? To joprojām nav.

– Kāpēc gan lai ar eirozonas labumu sadali mums būtu savādāk? Sevišķi, kad eirozona ir krīzē.

– Tas, ko es mēģinu pateikt, – ir naivi uzskatīt, ka eirozona ir tāda kā labo samariešu biedrība, kurā mēs iestāsimies, un par to, ka mēs esam iestājušies, mums glaudīs pa galvu un dos visus iespējamos labumus. Nekā tamlīdzīga! Katra valsts cīnās par savu labumu. Arī mums tas ir jādara un jābūt skaidrībai, pirms ielecam tajā upē, savādāk ar simtprocentīgu pārliecību varu teikt, ka būs atkal kā parasti.