«Tā ir lielākā žēlsirdība, ko cilvēks var izdarīt – sevi visu novēlēt,» ar sirsnību saka Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta direktore Māra Pilmane par tiem cilvēkiem, kuri pēc nāves savu ķermeni novēlējuši medicīnai.
Anatomikumā pašlaik glabājas 18 ķermeņu, un studentiem un ārstiem tā ir nenovērtējama iespēja mācīties. Dati par šiem cilvēkiem ir konfidenciāli, bet reizi desmit gados notiek Pateicības dievkalpojums, kurā viņiem pasaka paldies īpašā atvadu ceremonijā. Jo kapavietas nav. Pagaidām.
Vēlas iekārtot atdusas vietu
Šogad beidzot tiks sakārtots šo cilvēku apbedīšanas jautājums, bet patlaban urnas ar kremēto pelniem glabājas anatomikumā, piemiņas stūrītī. Rīgas domē tiek skatīts universitātes lūgums ierādīt atsevišķu vietu līdz 100 kvadrātmetriem Mārtiņa kapos urnu apbedījumiem. Tur universitāte solījusi izveidot piemiņas vietu cilvēkiem, kuri sevi ziedojuši medicīnai. M. Pilmane stāsta, ka cīkstiņš par atsevišķu apbedījuma vietu bija ilgstošs juridisku peripetiju dēļ, ne tāpēc, ka pašvaldībai būtu iebildumi. Juridiska persona, izrādās, līdz šim nedrīkstējusi iegādāties kapavietu. Bija jāveic grozījumi Rīgas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas saistošajos noteikumos, nosakot kārtību, kā tiek piešķirtas šīs kapavietas.
Piederīgajiem ne vienmēr ir pieņemams šāds tuvinieka lēmums. Atvadīšanās notiek anatomikuma morgā īsā un vienkāršā ceremonijā. Un viss. Kapa kopiņas nav, paliek tikai atmiņas. M. Pilmane atceras, ka kādas aizgājējas māsa smagu sirdi teikusi – es nepiekrītu māsas gribai, bet, ja viņa tādu izteica, lai notiek. «Tieši tāpēc vēlamies iekārtot skaistu un klusu piemiņas vietu, kur aiziet, pasēdēt un pieminēt savus piederīgos vai pateikties cilvēkiem, kuri sevi novēlējuši medicīnai,» saka profesore M. Pilmane.
Pateikt paldies īpašā ceremonijā
Cieņu pret nelaiķiem, kuri sevi ziedojuši anatomijas studijām, M. Pilmane uzskata par pašsaprotamu, jo šie cilvēki ir darījuši svētīgu darbu arī pēc savas fiziskās aiziešanas no šīssaules. Mums vienīgajiem Baltijā ir piemiņas ceremonija – Pateicības dievkalpojums. Pirmais notika 2002. gadā, otrais – 2012. gada nogalē. «Tas ir audzinošs mirklis, kurā pasakām paldies. Jā, pasakām paldies nāvei,» viņa noteic. Pērn decembrī Pateicības dievkalpojums notika deviņiem cilvēkiem. Viņu pelni pēc kremācijas glabājas urnās anatomikumā.
Ziedotāju skaits ir palielinājies šajā gadsimtā, secina profesore. Uz anatomikumu zvana vidēji četri pieci cilvēki mēnesī un interesējas, kā notiek ķermeņa novēlēšana. Nu jau varētu būt apmēram 100 cilvēku, kuri ķermeņus novēlējuši medicīnas studijām, pieļauj M. Pilmane. «Aktivizējās tieši šajā gadsimtā, pēdējos desmit gados. Cilvēkiem mainās domāšana,» viņa uzskata. «Cilvēki, kuri savu ķermeni novēlējuši anatomikumam, mēdz piezvanīt, interesējas, atbrauc paskatīties. Es neatsaku, parādu visu, kas viņus interesē. Daži tā arī pasaka – es taču te atradīšos ilgus gadus!»
Nopērciet mani!
Kaut arī neviens nevar atnākt uz anatomikumu un ar juridisku spēku paziņot, ka grib sevi novēlēt zinātnei, kuriozu netrūkst. Reiz ieradušies divi vīri un viens strikti uzstājis, ka vēlas uzzināt summu, kādu anatomikums varētu maksāt par viņa ķermeņa pēcnāves izmantošanu. Līdzās stāvošais un klusējošais vīrs, izrādās, bijis tiesu izpildītājs, kuram uzstājīgais kungs bija gatavs parakstīt parādzīmi, iztirgojot savu ķermeni. «Neko nemaksājam, tāpēc nav vērts nākt,» nosmej M. Pilmane. Arī tie piederīgie, kuri vēršas anatomikumā ar lūgumu paņemt mirušā tuvinieka ķermeni, jo nav naudas bērēm, lūdz velti. Nekāda tirgošanās nenotiek! Saistoša ir tikai un vienīgi paša cilvēka dzīves laikā izteiktā griba.
Agrāk miruša cilvēka ķermenis nonācis anatomikumā arī tad, ja pirmās pakāpes radinieki novēlējuši tuvinieka ķermeni vai cilvēka griba nebija zināma un nebija zināmi pirmās pakāpes radinieki. Tomēr ar laiku par vispieņemamāko un ētiskāko kārtību atzīta tagadējā.
M. Pilmanei aizvien atmiņā ir aizkustinošs stāsts. Studenti jau bija sākuši preparēt kādas skaistas, jaunas sievietes ķermeni, kad ar anatomikuma darbiniekiem sazinājās viņas māte. Sieviete nedzīvoja Latvijā un bija noskaidrojusi vien faktu, ka meita mirusi. Kur apbedīta? Kad? Kas noticis? Mamma ilgi meklējusi meitu, līdz vairs nav bijis variantu, kur palicis viņas bērns. Pēdējais salmiņš – anatomikums. «Protams, mēs atdevām mātei meitas ķermeni, jo viņa gribēja apbedīt savu bērnu. Mammai tas bija svarīgi. Viņa bija tik pateicīga! Tolaik vēl nebija iespēja paziņot par savu gribu, viņas meita nomira cietumā,» atceras M. Pilmane.
Kas notiks pēc nāves?
Anatomikuma direktorei ir nozīmīga ne tikai ziedotāja griba un vēlēšanās iepazīt savu pēcnāves mājvietu, bet arī viņa tuvinieku jūtas. Ko darīt, ja piederīgie ļoti pārdzīvo un pieprasa atdot nelaiķi? «Mēs atdodam, jo tas tomēr ir jūtīgs jautājums,» profesore neliedzas.
Taču jāzina, ka ķermeņus, kuri nonāk anatomikumā, iebalzamē, lai tie nebojātos un studenti varētu praktizēties iespējami ilgāk. Ja tuvinieki tomēr pieprasa atdot nelaiķi, anatomikums jau ir iztērējis daudzus simtus latu. Bet tie, kuri ir strikti nolēmuši ziedot sevi medicīnai un zinātnei, drošības dēļ aiz pases vāciņa var aizlikt iesnieguma kopiju un anatomikuma tālruni. Informācija tiks pārbaudīta vairākas reizes ilgākā laika periodā, un tikmēr nelaiķa ķermenis tiks uzglabāts neskarts.
Tikai pēc tam studenti ņems skalpeļus un sāks preparēt. Cilvēka ķermeņa izpēte ir ļoti svarīga, jo topošie mediķi nevar zināšanas iegūt no grāmatām vien. M. Pilmane stāsta un rāda, ka ir izmēģināti visādi materiāli, tomēr reāla ķermeņa preparēšana ir neatsverama, jo topošie mediķi ar pirkstu galiem izjūt ādu, audus un ierauga nevis ideālu sintētisku ķermeni, bet reālu – ar visām unikālajām īpatnībām. Studenti mācās, lai nepieļautu kļūdas, ārstējot dzīvos. Pirms sarežģītām operācijām uz anatomikumu nāk arī ārsti. Piemēram, kad Latvijā ausīs sāka ievietot implantus, tā bija smaga operācija, un mediķi mācījās anatomikumā. Pirms žokļu operācijām šeit praktizējas stomatologi.
Izpilda Eiropas prasības
Valdībā janvāra beigās tika izskatīti grozījumi likumā Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā. Grozījumi bija nepieciešami Eiropas Savienības Transplantācijas direktīvas prasību dēļ. Grozījumu mērķis bija pilnveidot regulējumu dzīva un miruša cilvēka audu un orgānu izmantošanā. Tajos ir regulēti arī citi būtiski jautājumi, piemēram, noteikti kritēriji, kas liedz izmantot mirušo personu par donoru, noteikti obligāti veicamie izmeklējumi pirms orgānu iegūšanas, kā arī noteikts ieguves organizācijas un transplantācijas centra sadarbības mehānisms.