Edgars Lodziņš: Godprātīgiem kredītu maksātājiem būtu jāsaņem kreditēšanas labvēlīgāki nosacījumi

Likumprojekts izstrādāts ar mērķi noteikt tiesisko regulējumu kredītbiroju darbībai Latvijā.

Likumprojektā ir paredzēts, ka kredītbiroji būs komercsabiedrības, kuru darbībai licences izsniegs Datu valsts inspekcija. Kredītbiroji veiks informācijas apstrādi par fizisko personu kavētajiem maksājumiem, kas tiks saņemta no kredītbiroja dalībniekiem – pakalpojumu sniedzējiem (t.i. personām, kuras būs noslēgušās līgumu ar kredītbiroju par pakalpojumu saņemšanu), kā arī no valsts informācijas sistēmām.

Kredītbiroju savākto informāciju varēs iegūt vienīgi paši kredītbiroja dalībnieki, kuri to varēs izmantot potenciālo vai esošo klientu kredītspējas vērtēšanai. Šajā sakarā ir būtiski atzīmēt, ka informāciju par personu varēs saņemt vienīgi tādā gadījumā, ja konkrētā persona būs sniegusi attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam piekrišanu šādas informācijas iegūšanai vai arī šādas tiesības izrietēs no klienta un pakalpojumu sniedzējā noslēgtā līguma.

Tāpat likums paredz, ka arī pašiem klientiem būs tiesības saņemt no kredītbiroja informāciju par savām parādsaistībām, kas iekļautas kredītbiroja datu bāzē, un neatbilstību gadījumā pieprasīt kredītbiroja dalībniekam labot attiecīgo informāciju.

Likumprojekts paredz, ka ziņas par parādiem kredītbirojs glabās piecus gadus pēc parāda samaksas dienas un desmit gadus pēc pirmās maksājuma kavējuma dienas.

Kā potenciālie kredītbiroja dalībnieki noteikti ir minamas bankas, nebanku kreditētāji, elektronisko un komunālo pakalpojumu sniedzēji.
Gan bankām, gan citiem pakalpojumu sniedzējiem ir nepieciešama precīza un uzticama informācija, lai varētu kvalitatīvi novērtēt savu klientu kredītspēju un godprātīgumu, pildot jau uzņemtās saistības. Diemžēl pie pašreizējiem apstākļiem to nav iespējams realizēt.

Ja raugāmies, piemēram, no banku skatupunkta, tad bankām pašlaik ir pieejama informācija no Latvijas Bankas uzturētā kredītu reģistra. Šajā reģistrā tiek apkopota vienīgi informācija par parādsaistībām pret finanšu iestādēm, taču tā nesatur informāciju par parādsaistībām, piemēram, pret nebanku kreditētājiem vai komunālo pakalpojumu sniedzējiem. Protams ir pieejami arī citi dati no valstij piederošajām informācijas sistēmām, taču šī informācija ir fragmentēta un nepilnīga.

Kredītbiroju uzdevums būtu šo informāciju pienācīgi apkopot.
Līdz ar to, kredītbiroju izveide Latvijā noteikti ir apsveicama, un nenoliedzami var piekrist likumprojekta autoriem, ka kredītbiroju darbība uzlabos personu kredītspējas vērtēšanai nepieciešamo ziņu pieejamību un kvalitāti.

Kvalitatīvas kredītinformācijas pieejamība no kredītbirojiem vajadzētu ierobežot pārmērīgas aizņemšanās riskus un ierobežot kredītu izsniegšanu tām personām, kuras nepilda savas saistības.

Savukārt, attiecībā uz personām, kuras godprātīgi pilda savas saistības, bankas un citi kredītdevēji varēs ātrāk un efektīvāk pieņemt lēmumus par kredītu izsniegšanu, kā arī piedāvāt labvēlīgākus kredītu nosacījumus, jo tādejādi būtiski tiks samazināti kredītdevēju riski, kuri transformēsies zemākās pakalpojumu cenās.