Bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir bijis slikts vadītājs, lai gan idejas spējis ģenerēt, tomēr tās neesot veicinājušas Latvijas izglītības attīstību, bet gluži pretēji, devušas labumu tikai viņam, jo Ķīlis tādējādi eksperimentējis ar nozari, tādējādi iegūstot jaunos politiskā procesa vadības principus, laikraksta "Neatkarīgā" diskusijā atzīst Rektoru padomes priekšsēdētājs Arvīds Barševskis un Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra.
Barševskis tomēr piebilda, ka Ķīlis pieteica vienu otru nesliktu reformu, bet veids, kā mēģināja tās realizēt, nozari gandrīz noveda purvā. "Ķīļa valdīšanas periods bija viens no sūrākajiem. Neviens sevi cienošs ministrs neatļautos sacīt tik sliktus vārdus, kas diskreditē nozari, kas viņam uzticēta," vērtējot Ķīļa ministrēšanas laiku atzina Barševskis.
Savukārt Vētra atcerējās izskanējušu joku, ka Ķīlis esot veicis savdabīgu antropoloģisku eksperimentu izglītības nozarē, bet piebilda, ka viņš to nevar uztvert kā joku, jo pēc viņa domām Ķīļa eksperiments saistās ar jauniem politiskā procesa vadības meklējumiem Latvijā un tā sasniegšanai viņš par izmēģinājuma objektu bija izvēlējies augstākās izglītības nozari.
"Iespējams, šī antropoloģiskā eksperimenta kritērijs bija popularitātes reitingi. Viss pārējais - līdzeklis, lai to pārbaudītu. Piemēram, finansējums: ja Ķīlis patiešām būtu pārliecināts, ka, palielinot subsīdijas augstākajai izglītībai, celsies ministra reitings, viņš par to būtu cīnījies un panācis savu. Taču Ķīlis skaidri apzinājās, ka pašam no tā nekādi popularitātes punkti klāt nenāks. Sabiedrība uzskatīs, ka nozares budžets ir ministra prerogatīva, bet ar panākumiem leposies profesors Arvīds Barševskis, Mārcis Auziņš, varbūt Jānis Vētra un citi... Saprazdams, ka reitings nepieaugs, ministrs nekustināja ne pirksta. Viņš darīja tikai to, kas cēla popularitāti, turklāt izmantojot dažādus paņēmienus," stāstīja Vētra.
Pēc Vētras domām Ķīlis izlocījās no katras diskusijas, kurā nāktos saskarties ar konkrētiem argumentiem un minēja klasisku piemēru: gaidāma valdības sēde; ministrs pirms tās sasauc preses konferenci, zinādams, ka nesaskarsies ar oponentu viedokli. Otrs paņēmiens: jebkurš jautājums tiek novests līdz maksimāli primitīvam konfliktam.
"Tā teikt, gaišais, pozitīvais Ķīlis pret melno stagnātu Vētru, nenovīdīgo Inu Druvieti - kas nu kurā brīdī gadās pa rokai. Salīdzinot ar Einaru Repši, kurš cīnījās ar vispārinātiem tumsas spēkiem, Ķīlis nostājās pret konkrētiem cilvēkiem. Tas nenoliedzami sarunai piešķīra citu asumu. Vēl viena metode: sabiedrības relišeru pārbaude. Proti, noskaidrot uz kādiem jautājumiem tā visjutīgāk reaģē. Izrādās, labi atsaucas uz atslēgvārdiem: krimināllieta, profesors, prokuratūra... Reitingu audzēšanā labi nostrādā arī pārbaudītais relišers - ziņas par politiķa veselību," sacīja Vētra.
Vētra arī minēja citas Ķīļa izmantojamās metodes, piemēram, ideju testēšana. Tas ir noskaidrot, ciktāl sabiedrībai var iebarot tai nesaprotamas, neoliberālas idejas, kuras to autors nemaz negrasās īstenot. "Esmu dzirdējis secinājumu, ka Roberts Ķīlis komunikācijā ar sabiedrību ir izmēģinājis tik daudz dažādu paņēmienu, ka Latvijas augstskolu komunikācijas studentiem vismaz vēl piecus gadus būs iespēja analizēt šos piemērus. Ja skatās no gaišās puses, tad šis ir milzīgs pienesums augstākajai izglītībai. Vairs nevajadzēs izmantot Ziemeļkorejas, Taizemes vai ASV piemērus," atzīst Vētra.