Pētījums liecina, ka pērn vairāk nekā puse uzņēmumu devuši kukuļus, lai saņemtu valsts pasūtījumu. Lielākoties uzņēmēji kukulī ir maksājuši vairāk nekā 10% no pasūtījumu summas.
Pētnieku Arņa Saukas un Tāļa J. Putniņa veiktais pētījums apstiprina sabiedrībā valdošās bažas – konkursi valsts pasūtījumu saņemšanai daudzos gadījumos tiek veidoti tā, lai uzvarētu konkrēts uzņēmums, kas savukārt revanšējas, samaksājot kukuli attiecīgām valsts amatpersonām vai ierēdņiem. Par to liecina, piemēram, nesenie Daimler, Latvenergo, Daugavpils siltumtīklu kukuļošanas skandāli.
Pētījumā secināts, ka situācija īstenībā ir dramatiskāka. Kukuļošana Latvijā nav izņēmums, bet gan diezgan izplatīta parādība, jo pērn kukuļus valsts pasūtījumu saņemšanai maksājuši puse uzņēmumu. SSE Riga pētnieks un Ventspils augstskolas prorektors Dr. Arnis Sauka Neatkarīgajai atzīst, ka īstenībā kukuļošanā iesaistīto uzņēmumu skaits proporcionāli ir lielāks, jo pētījumā tika aptaujāti arī tādi uzņēmumi, kuri valsts pasūtījumu nav veikuši.
Iepirkumu uzraudzības biroja rīcībā esošā informācija liecina, ka ik gadu iepirkumos tiek tērēti simtiem miljonu latu. 2010. gadā valsts un pašvaldību iestādes bija noslēgušas iepirkumu līgumus kopumā par 921 miljonu latu, 2011. gadā – par 1,2 miljardiem latu. Aprēķinu par to, cik no šīm summām ir samaksāts kukuļos, nav.
Pētījumā gan secināts, ka lielākoties uzņēmumi visās trīs Baltijas valstīs maksāja vairāk nekā 10% no pasūtījumu summas, lai nodrošinātu valsts iepirkumu, turklāt pēdējā gada laikā procentu lielums, kas tiek maksāts kukulī, palielinās. A. Sauka pieļauj, ka tas varētu būt saistīts ar sīvo konkurenci iepirkumos un grūtībām uzvarēt konkursos.
Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts Neatkarīgajai satraucošo kukuļošanas pieauguma tendenci nosauca par traģisku, jo kukuļošana valsts tautsaimniecībai nodara milzīgu postu.
«Jau tas vien, ka pastāv izpratne, ka konkurēt un saņemt valsts pasūtījumu bez kukuļa nav iespējams, ir dramatiski. Es pats arī esmu bijis uzņēmējs un piedalījies valsts iepirkumu konkursos. Man neviens nekad nebija pat devis mājienu, ka vajadzētu kaut ko maksāt. Esmu pārliecināts, ka noteikti ir uzņēmēji, kuri nekad nav devuši kukuļus un kuri tāpat ir veiksmīgi startējuši konkursos un saņēmuši valsts pasūtījumu. Turklāt katrai monētai ir divas puses. Lai notiktu kukuļošana, vai nu kukulis tiek prasīts, vai arī piedāvāts. Tāpēc tikai tad, kad abas puses – gan konkursa rīkotāji, gan uzņēmēji – sapratīs, ka kukuļošana ir destruktīvs ceļš, šo parādību varēs izskaust,» uzsvēra D. Pavļuts.
Turklāt jārēķinās, ka kukuļošana iet roku rokā ar nelegālas naudas apriti, kas savukārt nozīmē preču pārdošanu bez vērtību apliecinošiem dokumentiem, čeku viltošanu utt.
Pētot ēnu ekonomikas īpatsvaru, A. Sauka un T. J. Putniņš secināja, ka pēdējo divu gadu laikā uzņēmēji Latvijā tomēr kļuvuši godīgāki. Saskaņā ar pētījumu ēnu ekonomikas īpatsvars 2012. gadā Latvijā bija 21,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tiesa, šajā aprēķinā nav ietverta kontrabanda un nelegālā uzņēmējdarbība. Iespējams, tuvāk patiesībai ir Lincas Johannesa Keplera universitātes ekonomikas profesora Frīdriha Šneidera aprēķini, ka ēnu ekonomika Latvijā ir 25,5% no IKP.
Pētnieki, Valsts ieņēmumu dienests, ekonomikas ministrs un citas amatpersonas priecājas, ka ēnu ekonomikas īpatsvars saskaņā ar SSE Riga pētnieku aprēķiniem sarucis teju par 10 procentpunktiem un pietuvojies Lietuvas un Igaunijas līmenim. Tomēr, pārrēķinot absolūtos skaitļos, jāsecina, ka Latvijā valsts kabatai aizslīd garām milzu summas. IKP 2012. gadā bija 15,5 miljardi latu, bet ēnu ekonomikā, pamatojoties uz šī pētījuma datiem, pērn apgrozījās 3,2 miljardi latu.
Latvijā lielāko ēnu ekonomikas daļu – 42,9% – veido aplokšņu algas, 39,5% ir neuzrādītā peļņa, bet 17,6% – neuzrādītais darbinieku skaits. Lietuvā un Igaunijā situācija ir līdzīga – arī šajās kaimiņvalstīs ēnu ekonomikas lielāko daļu veido neuzrādītā peļņa un aplokšņu algas.
Savukārt vislielākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā ir vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, attiecīgi 28,7% un 26% apmērā. Pakalpojumu nozarē pelēkajā daļā strādā 23,2%, bet celtniecībā – 17,9 procenti.