Lai atbrīvotos no sev politiski nelojāliem vai vienkārši nevēlamiem darbiniekiem, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs pielieto jaunu paņēmienu – rotāciju ministrijas ietvaros.
Jaunais Latvijas Vides aizsardzības fonda vadītājs Jānis Strautnieks vakar jau neieradās savā pirmajā darbadienā, jo no straujās rotēšanas bīstami sācis lēkāt asinsspiediens. Sandra Bērziņa uz Dabas aizsardzības pārvaldi atnāca un pat grasās tur arī palikt, bet nav divu domu, viegli viņai nebūs. Ministrs ierēdņus vienkārši apmainīja vietām, tomēr abas iestādes ne darbības uzdevumu, ne mērogu ziņā nav pat salīdzināmas.
Dabas aizsardzības pārvaldē ir 135 darbinieki, 100 tūkstoši hektāru aizsargājamu teritoriju, simti kilometru uzturamu tūrisma taku. Savukārt Latvijas Vides aizsardzības fondam ir septiņi darbinieki un pamatā finanšu grāmatvedības darbs, apkalpojot un uzraugot dažādus vides projektus. Fonda lieliskākā īpašība ir tā, ka padomei ir iespēja lemt par naudas piešķiršanu visa gada garumā, un, lai kaut kur uzsistu dēļu laipu, nav jāveic grozījumi valsts budžetā. Pieejamās summas ir nozīmīgas – šogad fonda budžets pārsniedz 1,7 miljonus latu.
Paziņojot, ka nolēmis apmainīt vietām šo iestāžu vadītājus, E. Sprūdžs nekādu sakarīgu pamatojumu nesniedz: «Nereti darbinieki, kas izmēģina spēkus citā jomā, apjauš, ka tieši tas ir viņu patiesais aicinājums. Pārdomāta spēku pārdale atraisa talantus, radošumu un dod iespēju optimāli izmantot speciālistu potenciālu.»
E. Sprūdžs uzskata, ka ierēdņu rotācija kā instruments iestādes attīstības veicināšanā Latvijā līdz šim izmantota pārāk reti. Bet, kāpēc eksperiments tiek sākts tieši tagad un kāpēc tieši šajās divās iestādēs, viņš nepaskaidro. Te pieminams vēl kāds būtisks aspekts. Ja ierēdņi jāpārceļ uz citu ministriju pakļautībā esošām iestādēm, tad procedūru nākas saskaņot valdībā. Turpretim ministrijas iekšienē E. Sprūdžs drīkst ar cilvēkiem izrīkoties pēc paša labpatikas, ko viņš arī dara.
Valsts administrācijas skolas vadītāja Edīte Kalniņa atzīst, ka ierēdņu rotācija patiešām var veicināt labāku pārvaldību. Taču pastāv arī riski: «Rotācija var nozīmēt arī kritumu valsts interesēs. Ja mērķis ir iestādes darba uzlabošana, jaunu uzdevumu īstenošana, kurus var labāk veikt cits vadītājs ar atšķirīgām vai papildu kompetencēm – kāpēc gan ne? Taču rotāciju rotācijas dēļ neatbalstu. Rotācija nozīmē pārmaiņas, ne vienmēr patīkamas, kā arī tas ir tradīcijas jautājums valsts pārvaldē.»
Latvijā piekopta tradīcija ir ministriju un iestāžu darbinieku pielāgošana priekšnieku politiskajai piederībai, un Reformu partija šajā ziņā īpaši izcēlusies. Tīrīšanas tās pārvaldītajās ministrijās bijušas smagas, cilvēki pazemināti amatos, piespiesti rakstīt atlūgumus, tiesāties.
Protams, arī jaunākajā politrotācijā iekļautie darbinieki par notiekošo nav sajūsmā. Jānis Strautnieks Neatkarīgajai vaļsirdīgi atzīst, ka netaisās strādāt fondā. Finanšu administrēšana neesot viņa aizraušanās. Atbildi uz jautājumu, kāpēc ministrs lēmis viņu rotēt, nav saņēmis: «Tā preses relīze ir uzrakstīta tādā Staļina stilā. Pilnīgs bleķis...»
Sandra Bērziņa izsakās piesardzīgāk, taču noprotams, ka arī viņa par piepešo «talantu atraisīšanas iespēju» nav sajūsmā. Viņasprāt, vienīgais izskaidrojums, kāpēc tas notiek, – «jo mēs esam vadītāji ar bārdu...» Abi priekšnieki šīs iestādes vada gadiem ilgi.
Ļoti ticams, ka rotācijas patiesais mērķis ir iemest darbiniekus viņiem svešās jomās, lai pēc tam ar pārmetumiem par sliktu darbu rastu iemeslu padzīt vai pazemināt amatos un vietā varētu ielikt politiski vai privāti pietuvinātas personas. Vides aizsardzības fondā to izdarīt varēs pavisam drīz.