Režisors Džeimss Kamerons, kurš pirms trīs gadiem ar savu filmu Avatars visā krāšņumā demonstrēja trīsdimensiju jeb 3D kino iespējas, ir pārliecināts, ka vairākumā 3D filmu, kas tiek izdotas pašlaik, šīs tehnoloģijas lietojums sevi neattaisno.
Avatara panākumi kopš tā laika arī daudzus citus filmu veidotājus ir vilinājuši veidot 3D versijas saviem darinājumiem. Dž. Kamerons ir kritisks par šo modi, kuras veidošanos pats lielā mērā ir ietekmējis.
«Nedomāju, ka Holivuda 3D izmanto tā, kā pieklātos,» sacījis Dž. Kamerons. «Neuzskatu, ka Holivuda veido labas 3D filmas, un iemesls tam ir tāds, ka tas pašlaik notiek automātiski. Piemēram, filmām Tērauda vīrs vai Dzelzs vīrs 3 nebija vajadzības iznākt 3D formātā. Ja jūs iztērējat 150 miljonus dolāru vizuālajiem efektiem, filma jau tāpat būs krāšņa un perfekta.» Par lielāko problēmu Dž. Kamerons uzskata to, ka lēmums par 3D izmantošanu Holivudā ir nevis režisora ziņā, bet to nosaka filmu studija. «Šis ir filmu studiju jautājums – tās vēlas pelnīt vairāk naudas un uzspiež 3D formātu režisoriem, kuriem pašiem 3D nemaz nepatīk,» saka režisors.
Jāatgādina, ka trīsdimensiju kino nav mūsdienu izgudrojums. Šīs tehnoloģijas pirmsākumi ir meklējami jau 20. gadsimta sākumā, taču daudzus nākamos gadu desmitus šīs iespējas dārgā filmu uzņemšanas un demonstrēšanas procesa dēļ un standartu trūkuma dēļ tā arī palika vien šaura kino niša. 50. gados ASV parādījās pirmās krāsu stereoskopiskās filmas, un iespēju attīstīšana un vienota standarta izstrāde turpinājās arī vēlākajos gadu desmitos. Taču tikai šā gadu tūkstoša sākumā Dž. Kamerons nosprieda, ka kino tehnoloģiju attīstība ir sasniegusi pietiekami augstu līmeni, lai būtu iespējams izveidot tādus efektus, kādus viņš vēlējās iekļaut Avatarā.
Dž. Kamerons jau iepriekš ir kritizējis filmu veidotājus, kuri izmanto 3D formātu, lai ar iespaidīgiem skatiem kompensētu filmas trūkumus. Pērn viņš kritizēja šausmu filmu Piraija 3D un uzsvēra, ka šis ir tieši tas veids, kurā trīsdimensiju kino tehnoloģijas izmantot nevajadzētu: «Tas tikai padara šo mediju lētu un atgādina sliktās 70. un 80. gadu 3D šausmu filmas. Toreiz, kad filmu veidotāju radošums izsīka, bet tie vēlējās izspiest pēdējo finansiālo labumu, viņi izveidoja 3D versiju.» Dž. Kamerons toreiz norādīja, ka pašreizējā kino nozares pieeja 3D formātam ir radikāli cita – pašlaik tieši vislielākās un labākās filmas tiek veidotas trīsdimensiju formātā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šā formāta izvēle ir attaisnojama.