Par Latvijas dalību starptautiskajās miera uzturēšanas misijās visā pasaulē sabiedrībai ir samērā neskaidrs priekšstats.
Daļa šo misiju dalībniekus un viņiem piemītošo drosmi apbrīno, citi – kritizē savas dzīvības pakļaušanu briesmām un stāšanos pretim bezjēdzīgām lodēm svešumā. Tomēr patiesā miera uzturēšanas misiju būtība slēpjas nevis aklā sevis pierādīšanā vai normatīvu izpildīšanā, bet gan dziļi sakņojušās vērtībās un cieņā pret savu valsti. Par šīm vērtībām un izjūtām, dienējot Afganistānā, stāsta policijas majors Edgars Perijs, kurš pilda Sadarbības virsnieka pienākumus ar NATO ISAF spēkiem Kandahāras provincē.
Trīsdesmit divus gadus vecais Edgars Latvijā ir vien nedēļu. Atvaļinājuma laiks. Pabūts Baltajā kāpā, izbaudīts lietus, un uzsūkts svaigais zāles un koku zaļums, ko patiesi sagaršot var vien Latvijā. Nokārtota daļa prombūtnes laikā iekrājušos sadzīvisku lietu, apciemoti vecāki, nogaršota rupjmaize un mammas dārzā augošie tomāti un satikti pāris draugi, ar kuriem prombūtnes laikā izdevies nosargāt kontaktus.
Tomēr jau pēc pāris dienām majors Edgars Perijs dosies atpakaļ uz Afganistānu, lai līdz nākamā gada maijam turpinātu dalību Eiropas Savienības Policijas misijā.
Savu profesiju izvēlējies jau pamatskolā
"Jau pēc pamatskolas absolvēšanas zināju, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar spēka struktūrām, un koncentrējos šim mērķim. Vidusskolas laikā aktīvi darbojos arī jaunsardzē, un, domājot par tālāko nākotni, šķita, tā būs vai nu policija, vai armija.
Tā nu, mācoties vidusskolā, pamazām sāku pētīt iespējamos izglītības virzienus un pēc tās beigšanas iestājos Latvijas Policijas akadēmijā. Ieguvu Bakalaura grādu tiesību zinātnēs un jurista kvalifikāciju. Paralēli stadijām strādāju," atminas Edgars.
"Dalība starptautiskās operācijās un misijās aizsākās vēlāk. Biju dzirdējis par iespējām tajās piedalīties. Uzzināju, ka miera uzturēšanas procesos piedalās ne tikai militārās amatpersonas, bet arī policisti.
Tad nu izmantoju iespēju un pieteicos. Izturēju ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas konkursu, kurā notika jau starptautiska miera uzturēšanas misijas dalībnieku atlase, un pēc kāda laika devos savā pirmajā ārvalstu misijā," turpina Edgars.
Dzeltenā zeme bez zaļās krāsas - Afganistāna
Uzturoties Bosnijā un Hercegovinā, kā arī Gruzijā, Edgars pamazām attīstījis ne tikai savas iemaņas, bet arī kāpis pa dienesta kāpnēm, līdz 2012. gadā devās uz Afganistānu kā Sadarbības virsnieks ar NATO ISAF spēkiem. Edgara pienākumos ietilpst Sadarbības koordinēšana ar NATO spēkiem, dalība kopējās patruļās, drošības situācijas novērtēšana un Afganistānas policijas apmācība. Ikdienā nākas strādāt ar ASV, Austrālijas un Lielbritānijas militārpersonām.
"Pirmā diena Afganistānā man asociējas ar lidojumu virs tās un redzēto dabas ainavu. Pirms esi nolaidies, redzamas vien bezgalīgas dzeltena tuksneša ainavas un kalnu grēdas, ko klāj sniegs. Zaļās krāsas tur nav gandrīz nemaz.
Tāpat pārbaudījumu sagādāja arī turienes klimatiskie apstākļi un pielāgošanās tiem. Pēc Latvijas maija ar piecpadsmit, sešpadsmit grādiem turienes četrdesmit grādu tveice sākumā bija neizturama un burtiski spieda pie zemes.
Pagāja arī neliels laiks, līdz pieradu pie valsts ģeogrāfiskā augstuma. Afganistāna virs jūras līmeņa atrodas krietni augstāk, un tur ir retinātāks gaiss, kas sākumā apgrūtināja elpošanu," stāsta Edgars.
Censties nedomāt, ka katra diena var izrādīties pēdējā
Virsnieka pirmais mēnesis Afganistānā pagājis dažādās drošības apmācībās un pierodot pie jaunajiem apstākļiem.
"Pirms došanās uz Afganistānu izpētīju, kur braucu, kādi ir riski. Šķita, ka esmu šai misijai gatavs, jo biju jau šāda veida uzdevumus piedzīvojis. Tomēr sākotnēji bija nedaudz neomulīga sajūta.
Pirmajās patruļās pievērsu uzmanību mašīnām, kas šķita aizdomīgas, vēroju vietas, no kurām varēja draudēt briesmas, pētīju pretim nākošos cilvēkus, līdz pielāgojos jaunajiem apstākļiem.
Ar laiku jau saproti, ka to, kas ar tevi notiks, ietekmēt nav iespējams. Esot Afganistānā, cenšos nedomāt par to, ka man katra diena var izrādīties pēdējā. Uzskatu, ka, ja liktenis būs lēmis, tad nelaime notiks, neatkarīgi no vietas, kur atrodies, vai profesijas, ar ko nodarbojies. To paredzēt un novērst ir ļoti grūti," spriež Edgars.
Neuzrunāt afgāņa sievu
"Konkrēti raksturojot manu darbu Afganistānā, pirmais bija sagatavošanas posms, kad saņem ekipējumu un adaptējies jaunajā vidē, nokārto dokumentāciju un iepazīsties ar jauno pienākumu ievadkursu. Tāpat tiek apgūta arī konkrētās valsts vēsture, kultūras konteksts, iepazīta politiskā situācija un apzināta informācija par lielākajiem bruņotajiem konfliktiem un situāciju konkrētajā brīdī.
Ļoti svarīgi ir apgūt kultūras aspektus, lai zinātu, kā izturēties pret vietējiem iedzīvotājiem. Piemēram, ir kategoriski aizliegts lūkoties vietējām sievietēm acīs. Tāpat vīrietis nedrīkst sievietei pirmais sniegt roku vai arī uzrunāt afgāņa sievu. Drīkst jautāt par ģimeni, sadzīviskām lietām, bet ne par sievieti atsevišķi," vietējās kultūras īpatnības ieskicē Edgars.
"Šobrīd mani pienākumi jau ir samērā plaša profila. Piecdesmit procentus no tiem sastāda štāba darbs, piecdesmit – došanās patruļās. Man tas ļoti patīk, jo notiek ne tikai plānošanas un analītiskais, bet arī reāls operatīvais darbs," stāsta virsnieks.
Saglabājot saikni ar civilizāciju, nezaudēt realitāti
Taujāts par profesijas psiholoģisko slodzi, Edgars atbild, ka grūtākais ir cīņa ar vienveidību un paredzamo ikdienu.
"Vērtējot manu amatu no psiholoģiskajiem aspektiem, vissvarīgākais ir tas, lai netiktu zaudēts kontakts ar tuviniekiem un mājām. Bet, tai pat laikā, tā nedrīkst būt par daudz, jo ir bijuši gadījumi, kad mani kolēģi zaudē realitātes sajūtu. Viņi ir tik ļoti saistīti ar savu ģimeni, ar kuru komunicē, izmantojot Skype, ka zaudē piederību konkrētajai videi, nespējot tajā adaptēties pilnībā.
Tāpat ir jābūt vēl kādām aktivitātēm, kas novirza domas no darba pienākumiem. Manā gadījumā tas ir sports, literatūra un kino. Tas ļauj atslābināties un aizmirst darba vidi.
Militārajās bāzēs kultūras dzīve ir niecīga. Tā kā mūsu bāzē pārsvarā ir ASV militārpersonas, kam ir ļoti liels atbalsts no valsts, pie mums bieži brauc viesi, uzstājas mūziķi, bērni kā pateicību par mūsu dienestu sūta zīmējumus un apsveikumus, atsvaidzinot ikdienu.
Tāpat svarīga ir socializēšanās. Dodamies uz āra kafejnīcām, kas atrodas bāzē. Tur var iedzert tēju vai kafiju, parunāties ar draugiem. Piedalāmies sporta pasākumos, volejbola, futbola turnīros," stāsta Edgars.
Palīdzēt no sirds, nevis garām ejot
Klausoties virsnieka teiktajā un vizualizējot Edgara ikdienu, likumsakarīgi rodas jautājumi par šīs profesijas netveramo valdzinājumu, kas ir spēcīgāks par ilgām pēc mājām un pašiem tuvākajiem.
"Oficiālais darba grafiks ir no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, un brīva ir svētdienas pirmā puse. Bet kopumā gatavam rīkoties ir jābūt divdesmit četras stundas diennaktī. Brīvajā laikā nodarbojos ar sportu, lasu, skatos filmas. Trenažieru zāle man ir obligāts pasākums, savukārt atvaļinājumā uz Latviju cenšos atbraukt divreiz gadā, lai neaizmirstu, kā izskatās civilizācija.
Manuprāt, manā darba specifikā arī ir ļoti svarīgi iedziļināties pašā konflikta problēmā, nevis koncentrēties tikai uz tā sekām. Gadās, ka cilvēki atbrauc misijā ar domu: "Nostrādāšu un miers,". Bet, lai varētu strādāt pilnvērtīgi, ir jāuzzina problēmas, kas valstī valda, jārunā ar vietējiem iedzīvotājiem un jācenšas viņiem palīdzēt," tic Edgars.
Būt nevis kolēģiem, bet brāļiem
"Protams, nav tā, ka šī profesija mani nelaistu vaļā. Apzinos, ka ārvalstu misijās nedošos visu mūžu. Tas ir tikai uz šo brīdi, jo, ja Latvija ir uzņēmusies šādas saistības par piedalīšanos operācijās, tad kādam tas arī reāli ir jādara. Uzskatu, ka mūsu valsts ir jāparāda pēc iespējas labākā līmenī, un, tā kā esmu liels mūsu zemes patriots, šādi aizstāvu tās intereses.
Arī pats darbs ir ļoti interesants un sniedz gandarījuma sajūtu. Tā ir iespēja uzturēties dinamiskā vidē, iepazīties ar interesantiem cilvēkiem no dažādām valstīm un kultūrām, paplašināt savu redzesloku.
Liels pluss ir iespēja ceļot un apgūt dažādas valodas, komunicējot ar dažādu valstu pārstāvjiem. Piemēram, apgūstot vietējo valodu, ir krietni vieglāk kontaktēties ar konkrētās valsts cilvēkiem, jo vari viņus saprast un tādējādi iegūt nosacītu uzticību. Tas lieti noder arī, komunicējot ar vietējās varas pārstāvjiem un iedzīvotājiem, jo šādi izrādu cieņu tās valsts kultūrai, kurā uzturos.
Brīžos, kad jūtos iztukšots, sazinos ar tuviniekiem, lasu grāmatas un skatos filmas. Tāpat mani uzmundrina arī kolēģi, kurus uztveru kā brāļus un kas ļauj kaut nedaudz izbēgt no ikdienas rutīnas
Un, protams, manas ikdienas neiztrūkstoša sastāvdaļa ir adrenalīns, kas, iespējams, radījis sava veida atkarību," pasmaida virsnieks.
Lielākā laime Afganistānā – apmākušās debesis
Edgars neslēpj, ka šī paredzamā ikdiena nereti nogurdina, tomēr to atsver darba pienākumu izpildes laikā gūtās emocijas.
"Ar prieku gaidu arī atvaļinājumus, kad varu atbraukt uz Latviju un dabā redzēt krāsas, jo Afganistānā apkārtne ir kā viens liels, dzeltens pleķis sausumā un karstumā. Esot Latvijā, mēs priecājamies par katru saulaino dienu, bet Afganistānā lielākā laime ir pamosties un ieraudzīt apmākušās debesis. Arī atvaļinājumā priecājos par lietu un mākoņiem, jo lielais karstums un saule mani ir nogurdinājuši," smejas virsnieks.
Būt vietā, kur amatpersonas okupē mazmājiņas
"Vispār esmu pamanījis, ka ir lietas, kuras cilvēki ļoti nenovērtē. Viņi ir pieraduši pie kokiem, dabas, mierīgiem apstākļiem. Šeit neviens nekaro, ir jūra. Tikai padzīvojot valstī, kurā valda katastrofāla nabadzība, esmu sapratis, cik mēs, Latvijas iedzīvotāji, patiesībā esam bagāti un cik ļoti to neprotam novērtēt.
Esot Afganistānā, redzu, ko nozīmē karš. Ne tikai valstij, bet arī tās iedzīvotājiem. Mums tas, par laimi, nav jāpiedzīvo, bet paiet desmitiem gadu, līdz valstij izdodas atgriezties normālā dzīvē.
Pilsētas ir neizsakāmi trūcīgas. Iedzīvotāji lielākoties dzīvo māla būdiņās. Nekur, pat galvaspilsētā, nav kanalizācijas sistēmas. Izkārnījumi ieplūst upē, kas karsto periodu laikā izžūst. Tad tās saturs izkalst un putekļu veidā ar vēju tiek iepūsts atpakaļ pilsētā. Vietējiem iedzīvotājiem pret to visu, pieņemu, ir izstrādājusies imunitāte, bet augstām amatpersonām, kas Afganistānā ierodas pirmo reizi, ne reizi vien tā dēļ ir nācies okupēt mazmājiņas," pajoko virsnieks.
Sargeņģelis pasargāja no sliktajiem onkuļiem ar bārdu
"Dzīvoju ar domu, ka svarīgākais ir izbaudīt dzīvi, ik sekundi no mums dotā laika. Nekas nav garantēts, un mēs nezinām, kas var notikt nākošajā dienā. Arī man ir bijušas situācijas, kad saprotu, ka no nāves mani ir paglābusi tikai laimīga sakritība vai veiksme. Laikā nenostrādājusi pašnāvnieka spridzekļu veste vai pāris centimetru starp lodi un manu galvu.
Pieņemu, ka ir arī vēl daudz gadījumu, kad, pats to nezinot, vien nejaušības dēļ neesmu gājis bojā. Šādi brīži liek padomāt par dzīvi, izvērtēt un apsvērt prioritātes. Ir mainījušās manas vērtības," atklāj Edgars.
Taujāts par ticību liktenim vai Dievam, virsnieks atzīst, ka nav reliģiozs. Tomēr ir reizes, kad baznīcas apmeklējums kļūst par nepieciešamību.
"Neesmu reliģiozs, bet uzskatu, ka ir augstāki spēki, kas mūs vada un sargā. Reizēm jūtu nepieciešamību aiziet uz baznīcu, kas kalpo kā sava veida attīrīšanās rituāls, bet regulāri dievkalpojumus neapmeklēju. Tas drīzāk ir noteikta garīga stāvokļa radīts impulss. Iespējams, uz mana pleca kādu reizi ir sēdējis arī sargeņģelis, kas nav ļāvis sliktajiem onkuļiem ar bārdām tikt man klāt," prāto Edgars.