M.Ivanova-Jevsejeva: Labklājības ministrijas plāns, kā cīnīties pret bezdarbu jauniešu vidū, ir formāls 1

foto: lat.gorod.lv
foto: lat.gorod.lv

Labklājības ministrija ceturtdien speciālā konferencē iepazīstināja ar  projektu par Eiropas „Jaunatnes garantiju” ieviešanu Latvijā, novirzot finanšu resursus cīņai ar bezdarbu iedzīvotāju vidū līdz 25 gadu vecumam. 

Šis plāns ir formāls un nepiedāvā reālus mērus, kas veicinātu jaunās paaudzes  integrāciju darba tirgū, uzskata Saeimas „Saskaņas centra” frakcijas deputāte Marjana Ivanova-Jevsejeva.

- Jau  šā gada 1.oktobrī Labklājības ministrija plāno iesniegt izskatīšanai valdībā  galīgo plānu, kā laika periodā no 2014.līdz 2020.gadam apgūt 59.miljonus eiro. Plānam būtu jāveicina nodarbinātības pieaugumu jaunatnes vidū, - saka Marjana Ivanova-Jevsejeva. – Tomēr, piedaloties konferencē, biju spiesta konstatēt, ka tā bija ļoti formāla. Ministrija vienkārši atrādīja projekta prezentāciju, kas bija pilnīgi identiska tai, kas tika rādīta Saeimā jau pirms vairākiem mēnešiem. Labklājības ministrijas plāns absolūti neatbilst reālajām jaunatnes vajadzībām, tas ir orientēts uz ļoti nelielu gados jauno bezdarbnieku daļu.

Marjana Ivanova- Jevsejeva norāda uz vairākām prezentētā plāna acīmredzamām nepilnībām:

1) Trūkst reālu statistikas datu par darba tirgus prasībām, tā rezultāts ir nepareiza un neveiksmīga profesijas un izglītības izvēle ar noslieci uz humanitāro zinību virzienu. Raksturīgi arī tas, ka Labklājības ministrijā nav datu par augstskolu un profesionālo skolu absolventu tālākajām gaitām, par to, cik no viņiem ir varējuši atrast darbu savā specialitātē, un vai viņi vispār ir palikuši Latvijā. Skumji, ka Labklājības ministrija arī turpmāk pat neplāno apkopot šādus datus, lai jaunatnei būtu iespēja iegūt reālu priekšstatu par situāciju darba tirgū.

2) Jauniem cilvēkiem, kas ieguvuši izglītību, viena no  galvenajām problēmām ir – profesionālo iemaņu un pieredzes  trūkums, kas bieži vien liedz viņiem iespēju konkurēt darba tirgū. ES valstīs, kurās jau darbojas „Jauniešu garantijas”, ir uzkrāta pieredze, kā paaugstināt jaunās paaudzes konkurētspēju. Kā sekmīgi instrumenti ir minami: atlaides sociālā nodokļa nomaksā darba devējiem, kas pieņem darbā jaunus cilvēkus viņu pirmajā darbavietā (Lietuva); samaksa prakses vadītājam darbavietā (Rumānija, Slovēnija); biroja tehnikas un cita aprīkojuma iegāde darbā pieņemtajam jaunajam cilvēkam (Polija); dzīvokļa īres izdevumu segšana jaunajiem darbiniekiem no reģioniem (Horvātija), subsidēta darba samaksa uz diviem gadiem, kam seko kontrakts par pastāvīgu darbu (Somija). Tātad, galvenais uzsvars tiek likts uz to, lai būtu prakses iegūšanas iespējas, reāla iekļūšana darba tirgū, kas ļauj apgūt nepieciešamās iemaņas. Latvijas Labklājības ministrija, diemžēl, neplāno ieviest šādas programmas. Vienīgais izņēmums – dotētas darbavietas jauniešiem ar ierobežotām iespējām un invaliditāti (aptuveni 1000 cilvēkiem gadā). Jauniešu pamatgrupa, kam būtu nepieciešams atbalsts (22 000 cilvēku meklē darbu, 4000 cilvēku ik ceturksni zaudē darbu, taču dažādu iemeslu nereģistrējas darba biržā, kā arī 30 000 augstskolu, koledžu un profesionālo skolu  beidzēju) vienkārši nenonāk Labklājības ministrijas redzeslokā.

3) Labklājības ministrija uzskata, ka vispār nav nepieciešams domāt par to jauniešu darbā iekārtošanu, kuri vēl mācās. Lai tik vienkārši mācās. Tomēr realitātē prakses kvalitāte augstskolu un tehnikumu mācību procesā ir visai zema. Bieži vien prakse ir tikai „ķeksītim”, te nav nodrošināta kontrole. Eiropas „Jauniešu garantijas” ietvaros būtu jāizveido atsevišķa programma prakses organizēšanai, kas ietvertu, piemēram, studentu stipendijas, transporta izdevumu apmaksu, kā tas ir, piemēram, Bulgārijā. Te īpaša vieta jāierāda publiskajam sektoram. Jaunajiem  cilvēkiem, kas veiksmīgi izgājuši praksi pašvaldības vai valsts institūcijās, jādod priekšroka, ja šajās institūcijās radušās vakances.

4) Labklājības ministrijas nevēlēšanās risināt darbavietu trūkuma problēmu reģionos un no Rīgas attālākās vietās. Lai gan Somijas pieredze rāda – šo problēmu var risināt ar nodokļu stimuliem un pastiprinot pašvaldību lomu, kam reģionu jaunatnei  jākļūst par sava veida koordinācijas centriem – cieši sadarbojoties ar augstskolām un tehnikumiem, organizējot darbavietas  brīvlaikā, apkopojot informāciju par brīvajām darba vietām. Faktiski runa ir par Youth guidance services un alternatīvas darba biržas izveidi jauniešiem.

Kādi ir secinājumi? Pasākumu komplekss, ko piedāvā Labklājības ministrija, ir ļoti vienkāršots: jauniešu iesaistīšana brīvprātīgo darbā, palīdzība CV sagatavošanā, karjeras plānošanā, darba intervijas iemaņu apguvē. Priekšlikums iegūt izglītību tiem jaunajiem cilvēkiem, kuriem tādas nav vispār (aptuveni 8000 cilvēku). Faktiski Labklājības ministrija vēlas Eiropas „Jauniešu garantijas" ietvaros realizēt jau eksistējošas programmas, kas apliecinājušas savu neefektivitāti – turklāt tādējādi vēl arī četru gadu laikā apgūstot desmitiem miljonu eiro. Tajā pašā laikā bezdarba līmenis jauniešu vidū Latvijā pieaug. Pēc Eurostat datiem, no 2010.līdz 2012.gadam šis rādītājs pieaudzis no 18,7% līdz 28,4%, - saka Marjana Ivanova-Jevsejeva. – Politiskā apvienība „Saskaņas centrs”, ņemot vērā kaimiņvalstu pieredzi,  plāno izstrādāt savu, alternatīvo plānu, kā cīnīties pret bezdarbu jauniešu vidū, jo mēs uzskatām, ka Labklājības ministrijas piedāvātie mēri ir formāli un mazefektīvi.


Написать комментарий