Pazīstamais zobārsts Valdis Vanags jau astoņus gadus nodarbojas ar aitkopību gleznainajā Inešu pagastā. Viņa rūpju lokā – viens no lielākajiem aitu ganāmpulkiem Latvijā.
Šobrīd uzņēmējs aktīvi mēģina «iedzīvināt» nozares attīstības stratēģiju, kas to var pacelt jaunā līmenī.
Lai arī no investīciju viedokļa aitkopības nozare pagaidām nav pievilcīga, uzņēmējs ir pārliecināts, ka perspektīvā aina mainīsies un situācija uzlabosies, ja katrs aitkopis izglītosies un kas svarīgākais - kooperēsies. Daudzi nesaprot, ka neesam konkurenti nozares ietvaros, tieši pretēji, risinot savas problēmas kopā, spēsim konkurēt uz ārpusi, viņš teica. Citas lauksaimniecības nozares, līdz šim ir veiksmīgāk lobējušas savas intereses un darbojas rentablāk. Tieši kooperācijas trūkums nozarē ir lielākais šķērslis, kas bremzē attīstību: «Visi gaida no kooperatīva, ko tas dos, nevis, ko es varu izdarīt sabiedrības labā. Un kamēr domāsim, ko var no kooperatīva paņemt vai caur to par labu cenu pārdot savu ne visai kvalitatīvo produktu, nekas labs nesanāks. Vairums nāk ar kritiku, ka citi neko nedara vai dara nepareizi, bet definēt savus mērķus un darāmos darbus nav spējīgi.»
V. Vanags teic, ka ir kur tiekties – kā piemēru viņš min graudkopību un piena lopkopību, kas kooperāciju attīstījuši labā līmenī. Turklāt šajās nozarēs, iespējams, ēnu ekonomika ir samazināta līdz minimumam un saimniekošana notiek ar peļņu, ko nevar teikt par gaļas nozari. Viņa pieredze ir divu kooperatīvu dibināšana, bet to darbība izrādījusies neveiksmīga jau iepriekš minēto iemeslu dēļ. Uzņēmējs vēlējies pierādīt, ka ar jēru gaļu var gūt peļņu, tomēr galarezultātā radušies zaudējumi.
Šobrīd visvairāk pietrūkstot izglītības un savstarpējas spējas sarunāties. Ekselis un plānošana ir svešvārds lielai daļai lauksaimnieku, kam joprojām saimniekošana ir dzīvesveids, nevis bizness, viņš uzskata. Secinājums - šo paaudzi vairs neizdosies būtiski pārmainīt, cerība ir uz jaunajiem un topošajiem saimniekiem. Viņa mērķis ir Vecpiebalgā izveidot jaunu kooperatīvu, lai tas balstītos uz gados jauniem saimniekiem ar biznesa domāšanu. Tas īpaši svarīgi, lai ar izaudzēto preci varētu piepildīt ne vien vietējo tirgu, kas esot nepiesātināms, bet domāt arī par eksportu, kas šobrīd ir nenozīmīgs.