Pirms dažiem gadiem Keitlina Millere svēra 50 kilogramus, bija slaida smalka auguma īpašniece.
Taču tad sākās apsēstība ar sporta zāles apmeklēšanu, kas komplektā ar neēšanu noveda meiteni līdz anoreksijai. Sasniedzot bīstami mazu svaru, trenažieru zālē viņai vairs neļāva ieiet.
Britu jaunietei Keitlinai tagad ir 21 gads, un svars daudzmaz atgriezies. Taču vēl pirms diviem gadiem viņas augums bija tik ļoti izdilis, ka par Keitlinas veselību uztraucās ne tikai draugi un radinieki, bet arī gluži sveši cilvēki – sporta zāles personāls.
Viņa šobrīd skaitās izveseļojusies no ēšanas traucējumiem, jo pamazām atsākusi ēst regulāri un pilnvērtīgi. Anoreksija Keitlinai sākās apmēram 15 gadu vecumā, turklāt kā pusaudze viņa pat nebija resna. „Kad ķermenī notika pārmaiņas, es sapratu, ka svars ir vienīgā lieta, ko spēju kontrolēt pilnībā. Ar citām lietām dzīvē tā nebija. Protams, man, kā jau vairumam anorektiķu, piemitis teicamnieces sindroms – man visur un vienmēr jābūt vislabākajai! Savu svaru pati varēju kontrolēt ideāli,” tagad atceras jauniete.
Neēšana kļuva par viņas apsēstību, kas turpinājās vairākus gadus. Iestājoties universitātē, neēšanai piebiedrojās aizraušanās ar sporta zāles apmeklējumu, viņa tur pavadīja visu brīvo laiku. Svars izkūpēja gaisā un visbeidzot sasniedza 31 kilogramu. Ģimene, draugi, studiju biedri un pat universitātes mācībspēki par Keitlinu bija stipri noraizējušies. Iespējams, tieši kāds no augstskolas devās uz sporta klubu, lai noorganizētu to, ka izkāmējušajai meitenei vairs neļauj sevi izdzīt arī turpmāk.
„Kad es to uzzināju, sajūta bija slikta. Es apzinājos to, ka cilvēki runā man aiz muguras,” viņa stāsta, taču piemetina, ka šis brīdis bija kā grūdiens attapties. Sporta zālē viņai palūdza vairs nerādīties, un Keitlina necentās tikt kādā citā sporta klubā, bet gan sāka ārstēšanos. Tagad viņas svars atgriezies normā, un savu kaislību uz trenēšanos viņa nu apmierina dozēti.
