Šogad visā Latvijā aizturēti vairāk nekā 80 autovadītāji, kuri izvairoties no administratīvā soda, policistiem piedāvājuši kukuli, vēsta Latvijas Televīzijas raidījums "de facto".
Lai gan par šo noziegumu draud pat piecu gadu ilgs cietumsods, lielākoties likumpārkāpējiem tiesa piespriež piespiedu darbu.
No publiski pieejamās informācijas "de facto" secinājis, ka vidējais autovadītājs – kukuļdevējs ir 30 – 40 gadus vecs vīrietis. Visbiežāk dod 20 latu kukuli par braukšanas ātruma pārsniegšanu. Tāpat par pieciem latiem cenšas atpirkties no administratīvā soda par krustojuma šķērsošanu pie sarkanās gaismas vai par nepiesprādzētu drošības jostu. Savukārt simtiem latu gatavs maksāt, ja braucis reibumā.
Valsts Policijas (VP) Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieks Haralds Laidiņš atceras, ka lielākā summa, par kādu autovadītājs centās uzpirkt policistu, bija tūkstotis latu. Šoferis brauca bez vadītāja apliecības un pārvadāja nelegālās akcizētās preces. Tikmēr Valsts Policijas Rīgas reģionālās pārvaldes satiksmes noziegumu izmeklēšanas biroja priekšniece Nataļja Kovaļa papildina, ka „kukuļus dod par jebkuriem pārkāpumiem, it īpaši tajos gadījumos, ja personai draud soda punkti vai tiesību atņemšana, kur cilvēks ir ļoti ieinteresēts izvairīties no soda".
"de facto" secinājis, ka pieķerto autovadītāju – kukuļdevēju skaits strauji pieaudzis. Vēl pirms diviem gadiem laikā līdz 1. eptembrim aizturēti bija vien 26 šoferi, pērn – 61, bet šogad jau 77. Turklāt viņu skaits pusotra mēneša laikā turpina palielināties, pārsniedzot 80.
Visnaskākie kukuļdevēju ķērāji ir policisti Zemgales reģionā, te šogad aizturēti jau piecdesmit kukuļdevēji. Līdz ar to - lielākā daļa aizturēto ir tieši šajā apkārtnē. Tikmēr, piemēram, Vidzemē šādi gadījumi saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.
Iepriekš medijos bija minēts, ka par katru noķerto kukuļdevēju policists Zemgalē saņem piemaksu pie algas. Tomēr tā gluži neesot. Atšķirībā no citiem reģioniem Zemgalē ceļu policisti pilda arī patruļpolicistu pienākumus. VP Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieks Laidiņš uzsver, ka nemaksā policistam par kukuļdevēja noķeršanu: „Mums ir piemaksa par smagu un sevišķi smagu noziegumu apkarošanu, par noziedzības apkarošanu. Mēs ļoti stigri uzraugām arī savus darbiniekus. Šajos četros gados esam ierosinājuši 12 kriminālprocesus pret saviem darbiniekiem."
Gadās, ka kāds no mašīnā esošajiem pasažieriem sniedzas ar naudu policista virzienā. Viņš tobrīd cer, ka tādā veidā izlīdzēs savam draugam, bet rezultātā pats nonāk tiesas priekšā. Laidiņš uzskata, ka kukuļdevējs nav jāliek uzreiz aiz restēm: „Viņš nav klasisks noziedznieks kā laupītājs, slepkava vai zaglis. Tas ir cilvēks, kurš laika gaitā ir pieradis šajā sabiedrībā dzīvot, kura uztvere vienkārši ir jālauž." Kovaļa papildina: „Cilvēks domā, kas tas ir par noziedzīgo nodarījumu, ja es uz ceļa iedevu "piečuku", tas taču nekas nav, bet par to "piečuku" viņam draud pieci gadi."
Cietumā par pirmo kukuļdošanas reizi neliek. Taču tiesneši piesprieduši gan nosacītus sodus ar pārbaudes laikiem, gan naudas sodus pat līdz piecām minimālajām mēnešalgām – tūkstoš latu apmērā, bet visbiežāk – piespiedu darbu.
Valsts probācijas dienesta vadītājs Aleksandrs Dementjevs stāsta par darbiem, kurus veic notiesātie. Tie ir gan mazkvalificēti, gan kvalificēti darbi. „Piemēram, galdnieks ir uztaisījis skolā kāpnes. Tas ir viņa tiešais pienākums. Datorspeciālists ir ievilcis skolā datortīklu. Metinātājs, piemēram, Ludzas pilsētā ir uzmetinājis puķu statīvu," stāsta Dementjevs. Piespiedu darbus visbiežāk piemēro reģionos.
Tikmēr Rīgā ir gan nosacītie, gan naudas sodi. Tas skaidrojams ar atšķirīgo cilvēku maksātspēju. Galvenais – sodam jābūt reāli izpildāmam. Sabiedriskā politikas centra „Providus" pētniece Ilona Kronberga spriež, ka „naudas sods, protams, var būt efektīvs atsevišķos gadījumos, taču, ja mēs raugāmies, kāda ir vidēji dotā kukuļa summa, tie ir 20 lati, tad reāli tam cilvēkam, acīmredzot, nav ļoti liela rocība, ja tas ir tas, ar ko viņš riskē. Līdz ar to labāk, ja viņš atstrādā šo piespiedu darbu nekā tiek uzlikts tāds kriminālsods, kuru viņš nespēj nomaksāt".
Tikai 1-2% gadījumu notiesātais izvairās no piespiedu darba. Šādos gadījumos probācijas dienesta darbinieki raksta prasības pieteikumu tiesai un cilvēks nokļūst "aiz restēm".