Mūsu pilsētas teātra cienītāji ar nepacietību gaida deju izrādes pirmizrādi par pasaulslavenā itāļa Džakomo Kazanovas dzīvi un mīlu.
Izrādē „Kazanova. Henrieta. Venēcija” galvenās lomas atveido jaunie aktieri – Miroslavs Blakunovs un Jeļizaveta Petrova. Viņu vārdi vietējiem skatītājiem nav sveši, tomēr galvenās lomas aktieri atveidos pirmo reizi. Pašlaik viņi ir Daugavpils universitātes studenti, turklāt spilgta un jautra Liza ir topošā juriste.
Pirmizrādes priekšvakarā jaunieši piekrita sniegt portālam Gorod.lv nelielu interviju.
- Strādājot pie Kazanovas tēla, jūs esat domājis par to, kas viņš bija patiesībā: nežēlīgs siržu lauzējs vai romantiskais varonis, kas meklē īstu mīlestību?
Miroslavs (Kazanova): Nebiju domājis par kaut to tādu. Vienkārši vēlējos viņu saprast. Uzskatu, ka man tas ir izdevies – esmu pielaikojis viņa tēlu. Rezultātā Kazanova manī pārveidojās un kāda viņa daļa tiks atspoguļota manā dejā.
- Vai, jūsuprāt, Kazanova bija laimīgs?
Miroslavs: Laimes jautājums vispār nav viennozīmīgs, parasti par to sāk domāt, kad rodas problēmas. Jo, esot laimīgs, cilvēks nedomā par šo stāvokli, vienkārši priecājas. Manuprāt, Kazanova bija cilvēks, kurš attīstījās, nemitīgi meklēja ko jaunu gan jūtu pasaulē, gan dzīvē.
Jeļizaveta (Henrieta): Manuprāt, viņa izpratnē laime bija kādu mīlēt. Viņš mīlēja vairākas sievietes un tas bija viņam nepieciešams. Mūsu izrāde stāsta tikai par vienu, spilgtāku viņa dzīves epizodi, kas bagātināja viņu ar jaunām sajūtām.
Miroslavs: Domāju, ka viņa tikšanās ar Henrietu Venēcijā arī bija tas laimes mirklis, kas piepilda cilvēka dzīvi. Bet, kad viņa pameta Kazanovu, tā bija gan liela nelaime, gan spēcīgs pārdzīvojums.
Vēsturē tiek minēts, ka Kazanova savā dzīvē piedzīvoja gan slavas un bagātības laiku, gan pamestību un nabadzību. Viņš bija daudz ko sasniedzis un zemu kritis, tomēr prata baudīt dzīvi. Viņš mīlēja dzīvi un ēda to ar lielo koka karoti.
- Vai ir grūti atveidot mīlestību uz skatuves?
Jeļizaveta: Jūtas jāatspoguļo ar dejas palīdzību, katru vārdu un kustību izlaižot caur sevi, iejūtoties lomā. Vārdu sakot, jākļūst par Henrietu, kura mīl tādu vīrieti, kā Kazanova. Ir grūti mīlēt kādu, kuram bijis tik daudz iemīļoto sieviešu!
Miroslavs ir ļoti saprotošs partneris, ar viņu ir viegli strādāt. Viņš ir īsts aktieris, es vairāk esmu dejotāja, tādēļ esmu daudz no viņa mācījusies. Mēģinājumu laikā esam sadraudzējušies. Tādēļ var teikt, ka ar Kazanovu mūs saista mīlestība, bet ar Miroslavu – draudzība (smejas).
- Ko jūs gribētu sev novēlēt? Ko gribētu sasniegt radošajā darbībā?
Miroslavs: Patiesi atspoguļot jūtas, lai ne tikai es, bet arī skatītāji man noticētu.
Jeļizaveta: Ja tu neiedziļinies savu varoņu likteņos, nespēsi noticēt pats sev un nekas nesanāks.
- Vai plānojat saistīt savu dzīvi ar teātri?
Miroslavs: Šobrīd ir grūti teikt, jo dzīvē viss mēdz strauji mainīties. Man ir 25 gadi, par tālo nākotni nedomāju.
Jeļizaveta: Esmu nedaudz jaunāka, man ir 23 gadi, es arī pagaidām īpaši neplānoju savu nākotni. Pašlaik man patīk darboties teātrī, mani mīl pats Kazanova! Pagaidām mani viss apmierina, dzīvosim – redzēsim.
Pirmizrādes Daugavpils teātrī notiks 22. un 23.novembrī, teātris nopietni tām gatavojas, mēģinājumi ilgst līdz vēlam vakaram. Nav šaubu, Kazanovas un Henrietas mīlas stāsts kļūs par Daugavpils kultūras dzīves lielo notikumu.
Tas, ko redzēju bija FANTASTISKI.Iesaku visiem noskatīties šo kustību izrādi.