Divi cilvēki, kuri bija tur iekšā. Viens dzimis «krekliņā»; otram paveicās nedaudz mazāk, bet viņš turpmāk svinēs divas dzimšanas dienas.
Varbūt viņu stāsti kādam palīdzēs atgūt ticību likteņa labvēlībai.
Zolitūdes iedzīvotājs ekonomists kibernētiķis Ivars negrib, lai avīzē tiktu minēts viņa uzvārds. Varbūt māņticība, varbūt – tikai cilvēciska piesardzība.
Pēc augļiem...
«Ejot no darba mājās, vienmēr iegāju Maxima. Vienmēr. Arī liktenīgajā ceturtdienā īsi pirms sešiem vakarā izkāpu no autobusa un iegāju veikalā,» viņš stāsta. «Cilvēku tur, kā parasti vakaros, bija daudz. Iepirkšanās grozus varēja dabūt tikai pie kasēm, nevis kā parasti – pie ieejas veikalā. Sieva jau dienā man piezvanīja un palūdza nopirkt augļus. Iegājis veikalā, devos uz augļu nodaļu. Izvēlējos hurmas. Stāvēju ar muguru pret sienu un seju pret kasēm. Pēkšņi atskanēja tāds kā «buhhh». Tas nebija skaļš troksnis, bet vienkāršs būkšķis. Skatījos, kas tas par «buhhh». Pamanīju, ka griesti sāk tā kā liekties – viena mala aiziet nost, un tad tas viss kā pankūka gāzās lejā. Tai brīdī veikalā nebija nekādu kliedzienu, nekādas bļaušanas. Cilvēki, kas tur bija apakšā, aizgāja bojā bez sāpēm. Tas bija viens mirklis, un viņiem virsū uzkrita tonnas. Ātrumā skatījos, uz kuru pusi mukt. Veikalā uzreiz pazuda gaisma. Pa labi no manis bija palīgtelpa, kurā tika fasēta gaļa. Tajā telpā vēl bija gaisma. Skrēju uz to pusi. Pēc tam, nezinu kādēļ, skrēju atpakaļ, jo laikam pārdomāju un izlēmu, ka ātrāk tikšu ārā tad, ja skriešu pa to ceļu, pa kuru iegāju veikalā. Skrēju izejas virzienā. Pēkšņi ceļu aizšķērsoja no augšas krītošs ūdens. Uz grīdas jau bija sakrājies vismaz piecus centimetrus biezs ūdens slānis. Apstājos, jo domāju, ka tur var kaut kas vēl uzkrist virsū. Skrēju atkal atpakaļ, kur bija gaisma uz gaļas nodaļu. Tajā brīdī mani kāds sauca. Tas bija jauns cilvēks ap trīsdesmit gadiem, melnā uzvalkā, iespējams, apsargs. «Nāciet šurp, nāciet šurp,» viņš aicināja. Devos viņa norādītajā virzienā. Man skrienot, viņš pazuda. Tad apstājos un saucu: «Kur tu esi?» Viņš atradās, un es turpināju skriet viņa norādītajā virzienā, cauri tai vietai, kur no augšas tecēja ūdens. Beidzot izdevās izkļūt no veikala. Izskrēju viens. Man skrienot apkārt citu cilvēku nebija. Pirmos cilvēkus satiku veikala ārpusē. Atpakaļ neskatoties, traucos uz māju pāri ielai.
Laika nobīdes
Tajā dienā jutos pavisam apjucis. Sestdien satiku savu paziņu, kurš liktenīgajā brīdī arī bija atradies pie veikala. Viņš man vaicāja: «Kā tu tiki ārā?» Izrādījās, ka izeja tūlīt pēc griestu iebrukuma bijusi bloķēta. Vēlāk sapratu, ka, meklējot tumsā izeju, sabrukušajā veikalā esmu pavadījis desmit piecpadsmit minūtes un pa to laiku kāds to izeju jau bija atbrīvojis. Kad biju izkļuvis ārā, tikai aiz veikala stūra attapos, ka man rokās joprojām ir iepirkumu grozs ar visām četrām hurmām. Sākumā gribēju grozu turpat likt nost, bet pēc tam pārdomāju un atstāju to sev par piemiņu vai pierādījumu, ka tajā briesmīgajā mirklī esmu bijis veikalā.
No mūsu mājas šajā veikalā dzīvību zaudēja divas sievietes. Vienu no viņām pirms tam šad tad tiku redzējis. Viņai palika divi bērni, meitenītes – astoņus un piecus gadus vecas. Otru sievieti pazinu. Viņa bija mūsu sētniece. Gaļina Fadejeva – ārkārtīgi jauks cilvēks. Pazinu viņu 25 gadus, kopš sāku tur dzīvot.»
Šis Ivaram bijis jau trešais likteņa izaicinājums. Dienestā padomju armijā pusmetru no viņa nogāzās smagas sastatnes – ja Ivars nebūtu paspēris soli sāņus, tad citu izaicinājumu vairs nebūtu. Černobiļā Ivars saņēma augstu apstarojuma devu, veselība bija smagi iedragāta, tomēr viņam izdevās atkopties. «Māte savulaik man teica: «Tu esi dzimis krekliņā.» Es nesapratu, ko viņa ar to domāja – vai piedzimstot man bija kāds īpašs izskats, vai kā savādāk,» domā Ivars.
Glābēju liktenis
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta glābējs Staņislavs Turoks, kurš šobrīd pēc veikalā Maxima gūtās traumas ārstējas slimnīcā intensīvās terapijas nodaļā, kopā ar vienību notikuma vietā ieradies uzreiz pēc pirmā iebrukuma: «Es glābu cilvēkus tai veikala daļā, kurā atradās alkoholiskie dzērieni. Tie visi bija izmētāti. Tas bija mums iedalītais darba iecirknis, un mēs tajā strādājām.
Atminos, ka mēs glābām vienu no cietušajiem. Uzstādījām hidrauliskos domkratus un pacēlām dzelzsbetona pārsedzes. Palika pavisam mazs mirklis, lai cietušo izvilktu, bet tad aiz mums notika otrais iegruvums. Mēs to nevarējām ne paredzēt, ne nojaust. Tas viss notika vienā mirklī – brīkš, brākš, milzīgs troksnis. Mēs palikām ierakti dzelzsbetona konstrukciju gruvešos. Kur katrs bijām, tur arī palikām. Pēc nogruvuma biju pie pilnas samaņas un pats ar saviem spēkiem izkļuvu ārā. Vēl centos palīdzēt kolēģiem, ar viņiem runājos, viņus atbalstīju, bet pēc kāda laika sāku saprast, ka sāp mugura. Es jau nezināju, ka man ir tik smaga trauma. Vēl turpināju strādāt, bet pēc tam nolēmu vērsties pie mediķiem. Mani nogādāja slimnīcā un paziņoja, ka lauzti divi mugurkaula skriemeļi. Diemžēl zaudēju savus kolēģus, draugus, ar kuriem biju kopā. To ir smagi apzināties. Dzīvību zaudēja vada komandieris Edgars. Mēs ar viņu ļoti veiksmīgi strādājām kopā. Viņš man bija gan draugs, gan kolēģis. Gāja bojā vēl viens kolēģis, labs cilvēks, ar kuru mēs kopā strādājām – Sergejs. Zinu arī citus mūsējos cietušos. Tagad slimnīcā ārstējas arī Valdis un Roma. Smagi to visu apzināties.»
Visdrošāk bija nenākt
Runājot par to, kas visvairāk palicis atmiņā no redzētā Maxima iekšienē, S. Turoks teica: «Visapkārt bija gruveši. Viss sagruvis. Visapkārt redzējām bojā gājušus cilvēkus. Kādam no bojā gājušajiem redzējām tikai galvu. Mēs visus spēkus veltījām cilvēku glābšanai. Dzirdējām sāpju kliedzienus. Ar cietušajiem, kuri atradās zem gruvešiem, centāmies runāties, viņus uzmundrināt un izvilkt ārā. Ar roku spēku vien tas nebija iespējams. Viena betona plāksne sver aptuveni piecas sešas tonnas. Cietušos centāmies visādi atbalstīt. Glābšanā izmantojām hidrauliskos instrumentus. Otrais nogruvums mūsu plānus izjauca. Nācās glābties arī pašiem un glābt kolēģus. Mums arī pēc otrā nogruvuma izdevās izglābt dažus cietušos un arī mūsu kolēģus, bet, kā zināms, visus mūsējos izglābt neizdevās.»
Vaicāts, kurš no veikala iecirkņiem bija visbīstamākais, S. Turoks norādīja: «Neņemos spriest. Viss veikals bija pārpildīts ar gruvešiem. Jebkurā gadījumā varu tikai apgalvot, ka visdrošākajā iecirknī atradās tie, kuri tajā mirklī nebija atnākuši uz veikalu.»
Apkopojot piedzīvoto, glābējs ar pateicību izsaucās: «Tagad man ir vēl viena dzimšanas diena – 21. novembris. Brīnumainā kārtā, paldies dievam, paliku dzīvs. Tagad man pirmām kārtām jātiek uz kājām. Tuvākajās dienās būs operācija. Pēc tam vajadzēs iziet rehabilitācijas procedūru.»
Runājot par plāniem dzīvē pēc veselības atgūšanas, S. Turoks teica: «Neko savā dzīvē negrasos mainīt. Turpināšu strādāt par glābēju. Atgriezīšos darbā – tā ka gaidiet! Bet es apzinos – notikušais ir šausmīga traģēdija.