Viņu acīs bija asaras par zaudētajiem dienesta biedriem un draugiem, bet viņi tik un tā turpināja gruvešos meklēt izdzīvojušos.
Patiesā cieņā noliecam galvu varonīgo un pašaizliedzīgo glābēju priekšā. Tā saka ugunsdzēsēju tuvākie kolēģi no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta.
„Ir ļoti grūti runāt, labi pazinu bojā gājušos ugunsdzēsējus. Kopā strādāts dažādos nelaimes gadījumos," saka. Arī viņš tovakar dežūrēja ātrajos, un glābšanos darbos Zolitūdē pavadīja 12 stundas. Viņš labi pazinu bojā gājušos ugunsdzēsējus - kopā strādāts dažādos nelaimes gadījumos
„Vērojot viņu darbību, es biju pārliecināts, ka mūsu ugunsdzēsēji ir īsti profesionāli un īsti varoņi. Tagad es ceru, ka to zina visa Latvija. Vissmagākais moments bija otrais nogruvums, kas notika mūsu acu priekšā. Ļoti grūti saprast, ka mēs tikko ar tiem glābējiem plecu pie pleca strādājām, bet pēc īsa brīža bija jācīnās par pašu glābēju dzīvībām," saka Ferbers.
Ārstam Robertam Fūrmanim tā bija brīvdiena. Taču profesionālā pienākuma apziņa neļāva palikt malā, un viņš devās palīdzēt kā brīvprātīgais. Neko tādu viņš vēl nebija piedzīvojis: „Daži no glābējiem jau bija aizvesti uz slimnīcu, pārējos kolēģi vēl meklēja. Un pirmo no glābēju atrada diemžēl beigtu... Neticēju...līdz brīdim, kad ieraudzīju. Kapēc? Kāpēc tā jānotiek?"
Mediķi strādāja glābēju vadībā, ēkā drīkstēja ieiet tikai ugunsdzēsēji. Jo gadījumā, ja cietīs mediķi, tad nebūs, kas palīdzēs izglābtajiem. Tas ir likums, ko palīdzības dienesti ievēro ikvienā pasaules vietā. Ārsti gaidīja tuvu iejai, pa kuru glābēji nesa ārā cietušos un bojāgājušos.
„Pieredzējušo sejās bija pateikts daudz. Viņi pārdzīvoja, bet, neskatoties uz to, ne mirkli nekavējas un darīja savu darbu."
Daži nāca, prasīja ožamo spirtu, jo ģība no tā, ko viņi tur bija darījuši. Reti, kurš ir piedzīvojis tik daudz bojā gājušos, tik daudz cietušos vienkopus," saka Fūrmanis.
Uz ielas, kur pulcējās cietušo radinieki, gaisotne bija ļoti smaga. Taču aiz žoga, kur strādāja mediķi un glābēji, nebija laika ļauties emocijām. „Ir jāstrādā ar aukstu galvu. Es redzu, ka ugunsdzēsēji, kuri tikko zaudēja draugus, turpina strādāt ar asarām acīs. Bet profesionāli veic savu darbu. Cepuri nost... Varu pateikt tikai vislielāko paldies saviem draugiem - ugunsdzēsējiem... Tas moments arī bija vislielākais stress arī mums, mediķiem," atzīst Ferbers.
"Puiši bija varoņi. Acis nepamirkšķinot, vieni nāca ārā, otri - iekšā... Tā vēlme glābt, vēlme palīdzēt... Tās izjūtas, ko es redzēju, tā cieņa, kas man tagad ir pret viņiem. Man vienmēr bijusi cieņa pret viņiem," saka neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķis.
"Tādi vīri, kas strādā pie mums, VUGD, nestrādā nekur citur. Tiešām varoņi, puiši uz goda," saka ārsts Ferbers.
Mediķi aicina iedzīvotājus šodien aizdegt sveci varonīgo glābēju piemiņai.