Zolitūdes traģēdija parādījusi ar kādām kaitēm sirgst Latvija, proti, alkatību, kļūdu, nejaušību un paviršību pieļaušanu, kā arī disciplīnas trūkumu, intervijā laikrakstam "Neatkarīgā" saka akadēmiķis Jānis Stradiņš.
Zolitūdes traģēdija visus satrieca, bet varbūt pat nepārsteidza, uzskata akadēmiķis, jo tā bija otra lielākā katastrofa Latvijas 20. un 21.gadsimta vēsturē.
"Vairāk upuru (147) bija tikai tad, kad 1950.gada augustā Daugavā apgāzās kuģītis Majakovskis. Protams, ļoti dziļa līdzjūtība visiem. Es līdz pat šim laikam lāgā nevaru ne par ko citu padomāt, lai arī dzīve iet savu gaitu. Man tas bija ļoti liels šoks," sacīja akadēmiķis.
Tomēr pēc viņa domām, kad sāka analizēt cēloņus, tad atklājās, ka tur klāt ir alkatība, kļūdas, nejaušības, paviršības un disciplīnas trūkums, tieši tas, kas pēdējos gados Latvijai esot raksturīgs.
"Šī katastrofa ar cilvēku upuriem notika būvniecībā. Bet, ja mēs skatāmies tādas lietas kā, teiksim, veselības aizsardzība, izglītība, zinātne, emigrācija, demogrāfija… tad tās arī uzrāda slimības, kuras mūs moka. Katrā no šīm sfērām varam atrast ļoti daudz aplamību," sacīja Stradiņš.
Pēc notikušās nelaimes tuvināšanās būtu ļoti nepieciešama, uzskata akadēmiķis, bet uzreiz piebilst, ka tas ir paaudžu jautājums, jo nav vienas dienas kārtības jautājums.
"Lai arī cilvēku vidū pastāv diezgan liela solidaritāte. Zolitūdes traģēdijā gāja bojā daudzi krievu cilvēki, bet tur tautībai neviens nepievērsa uzmanību. Domāju, ka sabiedrībā pastāv iekšēja tendence vienoties, tuvināties. Tie, kas šķeļ, ir politiķi. Un, varbūt, angažēti žurnālisti. Tādi, kas sakūda un mēģina atrast problēmu, kur tās nav," stāsta Stradiņš.
Viņš uzskata, ka tolerance un iecietība ir augstu liekamas, jo bez kristīgām un latviskām vērtībām ir vajadzīga kopēja valstiskā apziņa un demokrātiskās vērtības. "Es ceru, ka jauniešiem būs labāks un gudrāks mūžs nekā mums. Ja vien šeit nebūs kādas kataklizmas. Un - ja pastāvēsim mēs, latvieši. Tā tagad ir mūsu problēma," piebilda Stradiņš.