Portāls Gorod.lv ir intervējis vairākus jauniešus, kuri, neskatoties uz dažādām perspektīvām ārzemēs, atgriezās vai plānoja atgriezties dzimtajā Daugavpilī.
21 gadus veca Veronika Babkina mūsu portālam pastāstīja citu stāstu. Meitene uz Lielbritāniju devās uzreiz pēc pamatskolas beigšanas, t.i., pēdējos piecus gadus Veronika dzīvo tālu no mājām. Kā tas ir? Par to tiks stāstīts šajā intervijā.
- Veronika, pastāsti, lūdzu, kā tu izlēmi doties uz ārzemēm?
- Protams, tas nebija mans lēmums. Sākumā uz ārzemēm aizbrauca mana mamma, viņa atrada tur darbu un ierosināja, lai es dotos pie viņas, jo Lielbritānijā perspektīvu esot vairāk, tētis tam piekrita. Pēc 9.klases beigšanas vasaras beigās ar draudzeni devāmies uz Roterhemu, kur dzīvojam līdz šim laikam.
Sākumā plānoju stāties koledžā, bet sapratu, ka mana angļu valoda nav tik laba, cilvēki runāja man nesaprotamā dialektā. Man ieteica uzlabot angļu valodu, sāku apmeklēt angļu valodas kursus, pēc gada atradu darbu. Valodu apguvu tieši darbavietā, pateicoties kolēģiem, kuri pārsvarā bija vietējie iedzīvotāji.
Pēc diviem gadiem pabeidzu angļu valodas kursus, nolēmu, ka vēlos darboties tūrisma jomā, atkal sāku mācīties, taču man nepatika. Tomēr mans skolotājs ieteica nepamest mācības un vēlāk iestāties restorānu biznesa kursā, kas mani interesēja. Es tā arī izdarīju. Pēc mācību beigām, kādu laiku strādāju par oficianti, bet pagājušā gada vasarā mani paaugstināja, tagad esmu restorāna administratore.
- Pastāsti, cik ātri pieradi pie jaunas kultūras, vai ātri ieguvi jaunus draugus?
- Lielbritānijā man ir daudz paziņu no Latvijas, ar kuriem es uzturu attiecības. Ar saviem kursabiedriem, kuri ir vietējie iedzīvotāji, kontaktējos ļoti maz, protams, satiekoties uz ielas, mēs aprunāsimies, bet tas arī viss. Man ar viņiem nav interesanti, viņiem ir cits pasaules redzējums, citas intereses. Piemēram, kad viņi tiekas, parasti iet uz diskotēku un iedzer – tā nav komunikācija.
Anglijā jaunieši ģērbjas pavisam savādāk, neskatoties uz to, ka apģērbu pērku vietējos veikalos, nēsāju to citādāk.
Viņiem ir savi svētki, kurus mēs nesvinam, piemēram, Helovīns. Var teikt, ka viņi dzīvo savu dzīvu, bet mēs – savējo.
- Daudzi daugavpilieši sūdzas, ka mūsu pilsētā nav ko darīt brīvajā laikā – saki, vai tevi apmierina pilsētas, kurā tu dzīvo, iespējas?
- Mūsu pilsētiņa ir maza, tādēļ mums ir citas iespējas, visas kafejnīcas tiek slēgtas 5 vai 6 vakarā, tiesa, var apmeklēt bārus, bet tur ir savādāka gaisotne. Brīvdienās tiekos ar mammu, draudzenēm, varam doties uz citu pilsētu, bet sestdienās un svētdienās es bieži vien strādāju, tādēļ brīvās dienas iekrīt nedēļas vidū un nesanāk kaut kur izbraukt. Bieži vien brīvdienās izguļos, gatavoju ēst, sakārtoju dzīvokli – tā brīvdienas arī paiet.
- Vai esi apmeklējusi lielas pilsētas, vai tur dzīve ir savādāka?
- Jā, protams, man bija paveicies, Olimpisko spēļu laikā Londonā strādāju „Queen's House”. Kad koledžā mums piedāvāja šo iespēju, sākumā neticējām, bet pēc tam to izmantojām. Nedaudz iepazinām pilsētu – tur viss bija atvērts, vienmēr pilns ar cilvēkiem.
- Veronika, saki, lūdzu, kādi ir tavi nākotnes plāni, vai domā atgriezties dzimtenē?
- Gribētos atgriezties Latvijā, bet ne tagad. Iespējams, ar laiku pārvākšos uz citu pilsētu, kur būs vairāk iespēju atrast labāku darbu.
Mani viss apmierina – man blakus ir tuvinieki, draugi, paziņas, sava dzīvesvieta, man ir darbs. Nejūtu, ka esmu nepieņemta, jo esmu ārzemniece.