Saruna ar izglītības un zinātnes ministri Inu Druvieti.
– Kuras ir jūsu galvenās darba prioritātes, stājoties jaunajā amatā?
– Visai negaidīti pārņemot darbu Izglītības un zinātnes ministrijā, man jau bija skaidrs priekšstats, kuri darbi jāveic pēc iespējas ātrāk un kurās nozarēs ir jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija. Tā kā ar jautājumiem, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas kompetencē, darbojāmies arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, man nebija nepieciešams pārejas vai iedziļināšanās periods. Man un manai komandai bija skaidrs darba apjoms.
Jau no pirmās darba dienas jaunajā amatā, proti, no 22. janvāra, uzsākām darbus visās piecās ministrijas darbības jomās. Būtu nepareizi, ja es kādu no tām izvirzītu par prioritāti, visās jomās ir gan neatliekami darbi, gan nākotnes izaicinājumi. Piemēram, lai mēs sekotu līdzi 21. gadsimta prasībām, vienlaikus nepiemirstot tradicionālās vērtības, izglītības jomā mums būtu jāpārskata mācību saturs, it sevišķi pamatizglītībā, praktiski visos mācību priekšmetos. Mācību saturs ir jāveido tā, lai skolēni nebūtu pārslogoti, lai tiktu mācīts tas, kas patiešām ir nepieciešams, lai mudinātu skolēnus strādāt radoši un viņi patstāvīgi spētu iegūt informāciju. Taču mēs nevaram runāt par to, kas notiek klasē, atrauti no sarunas par skolu tīklu un pedagogu kvalifikāciju, kā arī atalgojumu. Mums ir jādomā par skolu tīkla optimizēšanu, vienlaikus nepiemirstot par atbalstu mazajām lauku skolām.
Tās ir priekšnosacījums, lai ģimenes turpinātu dzīvot konkrētajā novadā. Runa varētu būt par vidusskolu apvienošanos, tomēr arī šajā ziņā ir viens bet – šī valdība ir pirmā, kas savā deklarācijā ir norādījusi nepieciešamību virzīties uz obligāto vidējo izglītību. Obligāts šajā gadījumā nozīmētu, ka vismaz 80% pamatskolēnu pabeidz mācības arī vidusskolā. Eiropā vidēji šie rādītāji būs ap 82%. Vidējo izglītību varētu iegūt gan vispārējā, gan profesionālā vidējās izglītības iestādē. Galvenais – lai pēc 9. klases pusaudzis turpinātu mācības. Šis aspekts tiks ņemts vērā, kopā ar pašvaldībām veidojot optimālo vidusskolu tīkla modeli. Tāpat risināmo jautājumu sarakstā ir pedagogu darba samaksa, Nacionālās studiju virzienu akreditācijas aģentūras izveide, atbalsts zinātnei un inovācijām un jaunu valsts valodas politikas pamatnostādņu pieņemšana.
– Pagājuši astoņi gadi, kopš pirmo reizi ieņēmāt šo atbildīgo amatu. Kā vērtējat citu bijušo izglītības ministru atstātās pēdas izglītības sistēmā? Kas no paveiktā, jūsuprāt, būtu uzslavējams, kas peļams?
– Saviem priekšgājējiem un pēctečiem nevienam ministram nebūtu korekti dot vērtējumu. Katrs ir strādājis atbilstīgi savai pārliecībai. Uzskatu, ka pats galvenais ir ievērot pēctecību izglītības sistēmā. Nav nekā ļaunāka, ja katrs ministrs tajā sāktu ko radikāli mainīt. Tāpēc es neplānoju nedz mainīt ministrijas personālsastāvu, nedz atcelt jau pieņemtos lēmumus, piemēram, steigā pieņemto lēmumu par obligāto eksāmenu fizikā vai ķīmijā. Mēs skatīsimies, kā pilnveidot eksakto zinātņu mācīšanu, mācību materiālus, kā palīdzēt labiekārtot kabinetus. Veiksim arī diagnosticējošos pētījumus par skolēnu zināšanu līmeni un tad vērtēsim, vai eksāmens varētu būt likumsakarīgs mācību noslēgums vai būs kā pātaga negatavotai sistēmai. Turklāt beidzamajos gados ar jaunu sparu atsākušās diskusijas, vai eksāmens vispār ir labākais veids, kā stimulēt zināšanu apguvi.
– Vai pašreizējo skolotāju algu vērtējat kā ieguldītā darba cienīgu?
– Protams, ka ne. Ne absolūtais izglītībai atvēlētais naudas daudzums, ne esošais finansēšanas modelis nenodrošina taisnīgu atalgojumu. Piemēram, Igaunijā zemākā samaksa par likmi ir 800 eiro – divreiz vairāk nekā Latvijā. Mūsu skolotāju algu rēķina pēc sarežģītas sistēmas, tur ietverti aptuveni 20 dažādi necaurspīdīgi kritēriji, kas rada situāciju, ka, darot vienu un to pašu darbu, skolotāji lielajās un mazajās skolās saņem atšķirīgu atalgojumu. Šķiet, visa sabiedrība ir sapratusi, ka modelis nauda seko skolēnam ir jāpārskata. Un to mēs arī darām – darbu ir uzsākusi speciālistu grupa, kas strādā pie jaunas pedagogu atalgojuma sistēmas izveides. Iecerēts, ka sistēma sāks darboties no 2015. gada. Jāatceras, ka mēs esam saņēmuši smagu mantojumu – veidojot 2013. gada budžetu, skolotāju algām 2013./14. mācību gadā netika ierēķināti seši miljoni latu. Ministrs un atbildīgā departamenta direktore ir atstājuši amatus, bet mantojums ir palicis. Daļu no šīs summas ir izdevies rast IZM iekšējās rezervēs, bet joprojām 2,5 miljonu trūkst. Ceram uz Finanšu ministrijas sapratni, lai mēs varētu izpildīt skolotājiem jau doto solījumu. Jaunajā atalgojuma sistēmā būs noteikts arī grafiks pedagogu algu paaugstināšanai. Tā ir LIZDA prasība, un viņiem ir taisnība.
– Modelis nauda seko skolēnam tiek kritizēts ne tikai nevienlīdzīgā skolotāju algu jautājuma dēļ.
– Jā, tas radījis nevēlamus blakusefektus. Šī sistēma radījusi neveselīgu konkurenci skolu starpā. Piemēram, pat gadījumos, kad jaunieša aicinājums būtu apgūt profesiju un iestāties kādā no profesionālajām izglītības iestādēm, viņš mācās vispārizglītojošajā vidusskolā, jo katrs skolēns nozīmē arī papildu līdzekļus skolai.
– Salīdzinoši nesen piedzīvojām peripetijas ap studiju virzienu, augstskolu un koledžu akreditācijas organizēšanu. Galu galā IZM pati uzņēmās šo procesu veikt triecientempā. Kā notiks regulārās akreditācijas nākotnē?
– Savulaik parādījās ideja uzticēt akreditācijas procesu kādai Vācijas aģentūrai, kam nebija nedz doktorantūras, nedz sociālā un humanitārā studiju virzienu akreditācijas pieredzes, turklāt šāds solis mums izmaksātu ļoti dārgi. Akadēmiskā sabiedrība ir pārliecināta, ka akreditācija jāveic Latvijas nacionālajai institūcijai, protams, piesaistot arī ārvalstu ekspertus. Ir skaidrs, ka nepieciešams noteikt stingrus akreditācijas kritērijus. Ja kāda no augstākās izglītības iestādēm kādu no tiem nespēs izpildīt, būs jādomā par sadarbību ar citu augstskolu vai koledžu, kas īsteno līdzīgu studiju virzienu. Bet tas nenozīmē mehānisku mācību iestāžu apvienošanu. Jā, mēdz teikt, ka augstskolu Latvijā ir par daudz, bet es šo tēzi ieteiktu paanalizēt dziļāk: lai Latvija atkal būtu starptautisko standartu līmenī, augstākajai izglītībai būtu jābūt vismaz 40% Latvijas iedzīvotājiem. Tas nozīmē, ka vienlaikus jāizglītojas ap 100 000 studentu, lai mēs nepaliktu par Eiropas melnstrādniekiem. Vai šie studenti izglītojas 10 vai 15 augstskolās, jau ir sekundārs jautājums. Galvenais ir mācībspēku kvalifikācija un studiju bāze.
– Bezmaksas augstākā izglītība – tikai citu valstu prakse vai realitāte arī Latvijā?
– Esam par pāreju uz pilnīgu valsts budžeta finansējuma nodrošināšanu visiem studētgribētājiem. Mēs to varam atļauties, jo katrs izglītots cilvēks ir ieguldījums sabiedrības konkurētspējā un labklājībā. Šobrīd vēl konkrētus skaitļus nevēlos minēt, taču arī aprēķini liecina, ka tas būtu Latvijai piemērotākais modelis. Tas nodrošinātu arī iespēju sadalīt budžeta vietas atbilstoši vidēja termiņa prognozēm darba tirgū. Vispirms vajadzētu nodrošināt valsts finansētas budžeta vietas doktorantūrā, pēc tam maģistrantūrā un visbeidzot pamatstudijās. Daudz tiek runāts par īpašu līgumu, ka pēc studiju beigām studentam noteikts laiks būtu jānostrādā apgūtajā specialitātē Latvijā. Doma ir pārspriežama, taču tai ir vismaz trīs pretargumenti. Pirmkārt, tādā gadījumā valstij būtu jāgarantē darba vietas visās specialitātēs, un tā ir neiespējama valsts intervence privātajā sektorā. Valsts nevar uzņemties tādu garantiju. Otrkārt, Satversmē ir ierakstītas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Treškārt, Eiropas Savienībā ir brīva darbaspēka kustībā, un neviens nevar kādu piespiest palikt Latvijā. Tāpēc konkurētspējīga atalgojuma un darba apstākļu nodrošināšana ir neatliekams uzdevums.
– Tuvāko kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – augstskolas jau vairākus gadus gozējas, piemēram, Qs Top Universities reitingā, pērn tur iekļuva arī Latvijas Universitāte, gan krietni zemākās pozīcijās nekā pārējo Baltijas valstu augstskolas. Kas ir tie šķēršļi, kas mums traucē iekļūt pasaules augstskolu topos?
– Augstskolu reitingi ne vienmēr būs patiesie augstskolas kvalitātes rādītāji. Šie reitingi ir vairāki, nosacījumi tiem ir atšķirīgi. Augstskolas, kas tajos iekļuvušas, ir mērķtiecīgi strādājušas pie konkrētu prasību izpildes. Diemžēl reitingos nevērtē darbu, kas notiek auditorijās, bet par vienu no būtiskākajiem kritērijiem izvirza mācībspēku publikācijas starptautiski atzītās datu bāzēs. Pastāv arī nejaušības elements, piemēram, kādas nelielas augstskolas mācībspēks atrisina ļoti sarežģītu matemātikas uzdevumu. Viņš tiek citēts neskaitāmas reizes. Un, pateicoties šim vienam profesoram, augstskolai izdodas iekļūt augstā vietā reitingā, lai gan patiesībā visas augstskolas līmenis ir krietni zemāks. Mūsu uzdevums ir tiešām labas, ar zinātnisko pētniecību saistītas augstākās izglītības nodrošināšana visiem studentiem, ne tikai kādas augstskolas vieta reitingos.