Pateikt, ka migrācija Latvijas iedzīvotāju vidū ir ieguvusi masveida raksturu, nozīmē nepateikt neko. Tikai pēc oficiālajiem Ārlietu ministrijas datiem pēdējo 10 gadu laikā no mūsu valsts uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs ir pārcēlušies vairāk nekā 200 tūkst. cilvēku.
Turklāt šim skaitlim ir pieauguma tendence. Neskatoties uz to, mūsu bijušie tautieši ilgojas pēc dzimtenes. Par to pārliecināties portālam Gorod.lv palīdzēja Norvēģijas, Itālijas, Zviedrijas, Īrijas, Lielbritānijas un Bulgārijas iedzīvotāji, kuri ir piedzimuši mūsu valstī.
Lielbritānija (Londona): Darja, 23 gadi, pārraugs:
„Londonā strādāju jau 1,6 gadus. Man blakus trūkst tuvinieku un draugu. Bet no pārtikas produktiem ilgojos pēc Rēzeknes sautētās gaļas konserviem un saldskābmaizes”.
Itālija (Palermo): Jeļena, 23 gadi, mājsaimniece
„Jau trīs gadus dzīvoju Palermo, Sicīlijas salā. Visvairāk skumstu pēc savas ģimenes, tradīcijām un svētkiem, kuri tika pavadīti kopā, tādiem kā Jaunais gads (te to praktiski nesvin) un Līgo svētkiem ar šašlikiem un lēkšanu pāri ugunskuram. Ziemā trūkst sniega, pavasarī – vizbulīšu, vasarā – peldēšanās ezerā, bet rudenī – sēņošanas. Ilgojos pēc vienkāršām lietām, kuras Latvijas iedzīvotājiem, iespējams, pavisam nav svarīgas – rupjmaizes, garšīgiem piena produktiem, it īpaši iebiezinātā piena”.
Norvēģija (Bjugna): Nellija, 38 gadi, triju bērnu māte
„Norvēģijā es dzīvoju jau 8,5 gadus. Patlaban nestrādāju, nodarbojos ar bērnu audzināšanu un mācos norvēģu valodu. Trūkst rupjmaizes, sieriņu un gaļas. Protams, ilgojos pēc tuviniekiem”.
Bulgārija: Ksenija, 23 gadi, studente
„Bulgārijā atrodos tikai 3 mēnešus, bet jau paspēju sailgoties pēc kefīra, te to pārdod speciālos veikalos, bet tos jāatrod, un tas tur ir dārgs. Vēl trūkst ezeru – Saule spīd, bet nav kur sauļoties, jo līdz jūrai no galvaspilsētas jābrauc 5 stundas”.
Īrija: Marija, 29 gadi, pavāre
„Es Īrijā dzīvoju jau 9 gadus, no Latvijas aizbraucu 2005. gadā. Pabeidzu koledžu, sāku strādāt pēc profesijas un domāju, ka labi pelnu. Pēc Latvijas es neilgojos, pat īpaši negribas lidot, bet tādēļ, ka Latvijā dzīvo mani vecāki, es vienu reizi gadā atlidoju, lai tiktos ar viņiem. Pēc Latvijas pārtikas neilgojos, jo esmu pavāre un varu pati visu sagatavot. Turklāt te ir ļoti daudz „mūsu” veikalu, kuros pārdot Polijas, Lietuvas, Latvijas un Krievijas pārtikas produktus, tā ka te viss ir: sieriņi „Kārums”, „Laimas” konfektes, saulespuķu sēklas, pelmeņi un saldēti gatavie ēdieni, tādi kā kāpostu tīteņi, kotletes, tortes un salāti. Mūsējie atvēra pat restorānus, uz kuriem var aiziet un nobaudīt mūsu virtuvi. Ir atvērti skaistumkopšanas saloni, frizētavas un solāriji.
Vienīgais, kā man trūkst ir klimats. Ilgojos pēc mūsu karstās vasaras un sniegotās ziemas, pēc mežiem, kuru šeit nav, pēc ezeriem, kuru krastos var cept šašlikus un peldēties … Īrijā tā nav, te par mežu sauc pāris hektārus koku – drīzāk tas ir parks nekā mežs. Ezeru te ir maz, bet es dzīvoju pie jūras, te ir mērens klimats, dienas pārsvarā ir mitras, līst lietus, viss ir novirzīts par mēnesi – maijs, jūnijs, jūlijs vasara, kaut gan maijā gaisa temperatūra sastāda 15 grādus, zāle vienmēr te ir zaļa, ziemā nav sniega, bet, ja arī izkrīt, ātri nokūst, bet visi ir panikā un baidās braukt pa ceļiem. Vasara te nav karsta, gadās 2–3 siltas nedēļas, un tas ir viss. Galvenokārt ir silti, bet lietus un vējš. Kopumā skumstu pēc klimata”.
Zviedrija (Ukselesunda): Jūlija, 27 gadi, zviedru valodas skolotāja ārzemniekiem un vidusskolas angļu valodas skolotāja
„Ukselesundas pilsētā dzīvoju un strādāju 4 gadus. Te man trūkst rupjmaizes, sieriņu, skābētu kāpostu, marinētu gurķu, rutku, garšīgas gaļas, un vispār ekoloģiski tīru produktu”.