Koki sāk zaļot, putni čivināt, motociklu rūkoņa ir dzirdama ik uz stūra – tās ir zīmes, ka pavasaris ir sācies.
Jau vairākās pilsētās baikeri ir atklājuši savu sezonu. Rupji, brutāli vīrieši ar alus vēderiņu – tā mēs viņus iztēlojamies. Priekšskaru uz šo dzīvesveidu pavērs Ļuba Salekalne, maza auguma meitene, kura spēj apvienot vijolspēli Daugavpils kamerorķestrī ar adrenalīnu uz motocikla.
Meitene pie motocikla stūres ir retums, bet tu jau 2 gadus esi saistījusi savu dzīvi tieši ar to. Kā tas sākās?
Agrāk man pat domās nebija, ka mana dzīve varētu tikt saistīta ar motociklu. Tuvojoties dažām izmaiņām likumdošanā, manas ģimenes vīriešu kārtas pārstāvjiem bija skaidrs, ka tas ir īstais laiks, lai iegūtu motocikla braukšanas tiesības, un viņi paņēma mani līdzi kompānijas pēc. Tiklīdz bija atrasts manam augumam piemērots motocikls, es izmēģināju sevi pie tā stūres un sapratu – es to gribu!
Motocikli – to varētu droši saukt par vīriešu vidi. Kā tu sevi izjūti tajā un kā uztver tevi?
Lieliski! (smejas) Es nezināšu teikt, kā viņi uztver meitenes – pasažieres, bet pret mani viņi izturas ar lielu cieņu. Sakumā, protams, visi bija pārsteigti, ieraugot mani uz motocikla, bet motociklisti, pie kuriem atnācu uz klubu, bija ļoti atvērti. Vienīgais, par ko viņi joko, ir mans motocikls, kas uz pārējo fona izskatās maziņš. Viņi smejas, ka es vizinos nevis uz „zirga”, bet gan „ponija”. Bet es ceru drīzumā iegādāties jaunu „dzelzs zirgu”.
Tātad rupji, brutāli baikeri un „orgānu donori” ir tikai stereotipi?
Cilvēki visur ir dažādi. Bet es semu pateicīga, ka mani atveda tieši uz „Russian Motoclub”, jo šī kluba biedri ir baikeri ar lielu pieredzi. Viņi savā dzīvē nobraukuši ne vienu vien tūkstoti kilometru. Jaunības trakums viņiem jau ir aiz muguras, tāpēc es ar viņiem jūtos droši. Viņi ir arī ļoti labsirdīgi, izpalīdzīgi, neesmu satikusi vēl nevienu, kurš būtu rupjš. Bet es nenoliedzu, ka citā klubā viss varētu būt savādāk. Pati esmu redzējusi uz ceļa motociklistus, kas uzvedas neadekvāti, viņi pastāvīgi pārkāpj noteikumus, ignorējot gan savu, gan citu cilvēku drošību, un nejūtas vainīgi par to.
Ko tu vari pateikt par motociklista drošību uz ceļa? Vai pašai ir nācies krist vai saskarties ar avārijas situācijām?
Protams, ka kritieni ir bijuši, bez viņiem nekur! Parasti tie ir pašas vainas dēļ, kad ir nepareizi aprēķināts ātrums vai leņķis. Bet esmu tikusi cauri ar pāris zilumiem uz kājām. Es (vismaz tā ceru) piederu pie uzmanīgajiem braucējiem. Vienmēr sekoju drauga padomam: „Atceries, ka tevi neviens neredz, un visi grib notriekt!” Bet pēdējā laikā bieži nākas saskarties ar to, ka automobīļu vadītāji nelieto spoguļus un pagrieziena signālus, kas man jau radīja pāris bīstamas situācijas. Visiem uz ceļa jābūt uzmanīgiem! Nu un, protams, katram sevis cienošam baikerim ir jābūt (vismaz) ķiverei un cimdiem, bet labāk, ja ir viss ekipējums. Pati īpaši sargāju rokas, jo tās ir muzikanta zelts.
Ne katrs teiks savu „jā” motociklam, it īpaši meitene, jo motocikls ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī dzīvesstils. Kas vieno visus baikerus?
Motocikls maina visu! Tā ir mobilitāte, brīvība, neatkarība, spontanitāte. Piemēram, tu aizbrauc uz veikalu pēc sieriņa, bet atjēdzies jau Lietuvā. Vai arī 9 no rīta pamodina zvans: „Posies, 11 braucam uz Kauņu!”
Jāpiebilst, ka motocikls man ir palīdzējis arī radošajā sfērā. Tas nomierina un attīsta koncentrāciju. Kā man, tā arī daudziem citiem, motocikls atbrīvo prātu no problēmām, atslēdz no apkārtējās pasaules negatīvisma. Kad esi pie stūres, galvā ir tikai ceļš un mocis.
Vai vari sevi iedomāties uz motocikla arī pēc gadiem 20?
Es nezinu, ko es darīšu nakotnē, bet ļoti ceru, ka mīlestība pret motocikliem nepāries nekad! Kur viņš, tur arī es!
Tu + motocikls = brīvība, brīvība, brīvība! Visās šī vārda nozīmēs...