Vienotības norobežošanās no savām ministrēm – Ingrīdas Circenes un Inas Druvietes –, nesniedzot viņām atbalstu krīzes situācijā, iezīmē vairākus būtiskus procesus. Viena no spēcīgākajām Latvijas partijām šobrīd piedzīvo būtisku transformāciju un pašattīrīšanos, kas jau ir prasījusi un arī turpmāk var prasīt politiskos upurus.
Krīzes situācijās ir ierasts, ka partijas metas aizstāvēt savus ministrus, kurus noknābā neapmierinātie nozares pārstāvji vai koalīcijas partneri. Taču šoreiz Vienotība izvēlējusies pretēju taktiku.
Labais sliktais piemērs
Uzklausot mediķu arodbiedrības iebildumus pret veselības ministri Ingrīdu Circeni, nedz partija kopumā, nedz tās līderi nesteidzas iesaistīties konfliktā. Gluži pretēji: Vienotība bez dziļas nožēlas dod mājienus, ka ministres nomaiņa ir iespējama. Vēl jo mulsinošāka ir partijas attieksme pret izglītības nozares vadītāju Inu Druvieti, kurai pati Vienotība pārmet neadekvātu vēlmi pēc lielākiem budžeta līdzekļiem, pretim nesolot reformas. Vēl jo vairāk: Vienotības līdere Solvita Āboltiņa ceturtdien kā pozitīvo piemēru piesauca iepriekšējo ministru Robertu Ķīli (Reformu partija), lai gan vēl pirms dažiem mēnešiem Vienotība viņu nemitīgi kritizēja par nīšanos ar nozares cilvēkiem. S. Āboltiņa akcentē: «Nav normāli, ja ministrs atnāk uz valdību un prasa 80 miljonus eiro savai nozarei, neparādot to, kas no tā tiks iegūts. Nevar vienkārši prasīt naudu, nesakot, ko sabiedrība iegūs pretim. Pedagogiem ir solīts palielināt algas, bet tikai tad, ja viņi paši iesaistīsies reformās. Tas, ka Roberta Ķīļa reformas joprojām nav īstenotas, nav arguments, lai tās neturpinātu,» pauž S. Āboltiņa.
Ministres starp dzirnakmeņiem
Vērojot šo situāciju no malas, koalīcijas partneriem rodas vairākas atziņas. Nacionāļu līderis Gaidis Bērziņš atzīst – Vienotība tomēr būtu varējusi aktīvāk palīdzēt savām ministrēm dzēst ugunsgrēku. Par piemēru viņš minēja pašas Nacionālās apvienības pieredzi. Kad nozares cilvēki centās gāzt kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi, politiskais spēks centās glābt situāciju un uzņēmās vidutāja lomu, tiekoties ar iesaistītajām pusēm un meklējot kompromisus. Arī G. Bērziņa kolēģis Raivis Dzintars neslēpj: Vienotība nedara neko, lai aizstāvētu I. Circeni vai I. Druvieti. «Rodas iespaids, ka tieši pretēji: abas ministres ir nonākušas starp diviem dzirnakmeņiem, no kuriem viens ir pašu partija,» atzina deputāts.
Karjera vairs nerūp
Tikmēr daudz tiešāks situācijas novērtējums izskan politiskajās aizkulisēs. Tiek norādīts, ka līdz ar Valda Dombrovska pārcelšanos uz Briseli Vienotībā nostiprinās Solvitas Āboltiņas ietekme un savējo cilvēku kodola veidošana. Tā kā nedz I. Circene, nedz I. Druviete pie šī kodola nepieder, tad viņu aizstāvībai partija spēkus netērēs. Tāpat netiek slēpts, ka līdz ar Reformu partijas uzsūkšanu Vienotībā ir sākušies iekšējās transformācijas procesi, kas šo organizāciju no savulaik nacionāli konservatīva spēka pārveidos par izteikti centrisku partiju ar liberāliem uzskatiem. «Vienotībai vairs nebūs pa ceļam ar nacionāli domājošiem cilvēkiem. Ingūna Rībena un Janīna Kursīte aizgāja pašas, Ilma Čepāne nekandidēs. Jaunajā spēles laukumā neiederas arī Ina Druviete. Vienotībai pirms vēlēšanām ir izdevīgi visas problēmas novelt uz ministru pleciem, jo šo cilvēku politiskā nākotne partijai vairs nerūp. Jā, iespējams, vēlēšanu sarakstos viņas abas būs, taču tikai vecas mīlas vārdā,» pauž kāds no Saeimas deputātiem.
Tikmēr no Vienotības puses izskan citi signāli. Abas nozaru ministres daļēji pašas esot vainojamas partijas vienaldzībā, jo gan I. Druviete, gan I. Circene esot realizējušas izteikti vienpersonisku vadības stilu. Nedz viena, nedz otra neesot centusies informēt partiju par savām problēmām, lūgt padomus vai saskaņot viedokļus. Tā rezultātā partija pret abām ministrēm atsalusi. Lai gan baumu līmenī izskan, ka Vienotība būtu gatava I. Circenes vietā virzīt kādreizējo labklājības ministri Ilzi Viņķeli, tomēr Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis to apšauba. «Būtu nepareizi tik sarežģītai nozarei deleģēt ministru uz trim mēnešiem. Tas ir pārāk īss laiks. Iespējams, risinājums varētu būt tehniskā ministra izvirzīšana, kad nozari vada, piemēram, valsts sekretārs,» atzīst Dz. Zaķis.