J.Kuranova: Mani neviens nepārliecinās, ka Daugavpils nav iespēju pilsēta! 2

Taču cilvēks (firma) un pilsēta (valsts) atšķirīgi tiecas pēc mērķu sasniegšanas. Pirmā kategorija domā galvenokārt par savu labklājību un tādēļ cilvēks vai cilvēku grupa tiecas pēc panākumiem, izmantojot dažādus instrumentus. Daudzi, kuri uzsāka uzņēmējdarbību no nulles, zina, cik daudz pūļu, laika un naudas jāiegulda, lai sasniegtu mērķi. Tas pats ir ar pilsētu (valsti). Problēma ir saistīta ar to, ka pirmajā gadījumā finansiāla labklājība ir atkarīga no cilvēka pūlēm, bet otrajā – cilvēki, kuri tikuši pie varas, savas darba algas saņem jebkurā gadījumā, neatkarībā no viņu darba rezultāta. Tādēļ ilgus gadus tiek realizēti tādi projekti kā Daugavpils lidosta vai sporta komplekss ar baseinu, kurā netiek rīkotas sacensības, jo tas neatbilst prasībām, tādēļ netiek domāts, kā piesaistīt investorus, tādēļ pilsētā redzam drūmas puķu dobes, kuras nemaz neiepriecina. It kā kāds gribētu panākt, lai mums sāktos depresija, bet tagad runa nav par to.

Parunāsim par mūsu Daugavpili, par mūsu cilvēkiem – mēs dzīvojam lieliskā, skaistā, mājīgā pilsētā, kurā sadzīvo vairākas kultūras, kurai ir sava vēsture un cilvēki, ar kuriem var lepoties, BET šī pilsēta izmirst, kaut varētu attīstīties un kļūt par labu vietu nākamajām paaudzēm. Pilsētai trūkst pašpārliecības, pašcieņas, drosmes, kādas rozīnītes, kas piesaistītu tūristus un investīcijas. Kaut gan rozīnīšu ir daudz, tikai jāiemācās tās redzēt un pasniegt, lai tās iemirdzētos kā dzintars. Lai pilsēta ieinteresētu investorus un tūristus, pilsētas vadībai daudz jāstrādā. III Starptautiskajā investīciju forumā portugāļu mārketinga speciālists un kompānijas „Bloom Consulting” dibinātājs Hosē Felipe Toress norādīja uz vairākām svarīgām lietām. Viņš atzīmēja, ka katrai valstij (pilsētai) jābūt savam nacionālajam brendam. Viņš norādīja: „Kad tiek pieminēta kāda vieta, cilvēkam rodas ar šo vietu saistītas asociācijas – laikapstākļi, politika, arhitektūra, kultūra. Galvenie raksturojumi ir investīcijas, tūrisms, eksports, diplomātija, talants, emocijas, kopīga ideja. Katrai pilsētai jāatšķiras no pārējām, jābūt īpašai. Tāpat jāprot komunicēt ar presi, kura saista valdību un sabiedrību”.

Neesmu pārliecināta, ka mūsu pilsētas vadība dzirdēja augstākminēto, jo diemžēl no pilsētas mēra Jāņa Lāčplēša tā arī neesam saņēmuši atbildi uz jautājumu par Daugavpils devīzi, nerunājot par kādu vienojošo ideju, mārketinga pasākumiem, par kuriem vairākkārt esam rakstījuši. Kā mārketinga speciāliste apgalvoju, ka pilsēta ir prece, kas jāprot pasniegt. Tikai šajā gadījumā pārdevēji ir visi pilsētas iedzīvotāji.

Jāsaka, lozungs „Daugavpils – iespēju pilsēta!”, par kuru daudzi smējās, patiesībā ir labākais no visa tā, kas bija un ir. Paskaidrošu, kāpēc: iedomājieties, kas esat cilvēks, kuram par Daugavpili nekas nav zināms. Jums radās izdevība apmeklēt pilsētu, jums stāsta par iespēju pilsētu un rāda ievērojamās vietas. Jums veidojas pirmais iespaids, kas ir visai pozitīvs. Vadības uzdevums ir piesaistīt potenciālos investorus, bet tas nav iespējams bez ieinteresētības pilsētas attīstībā, nav jādomā tikai par darba algu, kas tiek saņemta četru gadu laikā.

Ja vadība dara visu iespējamu un neiespējamu, lai veicinātu uzņēmējdarbības attīstību, tā sāk attīstīties, darbojoties dažādos virzienos un radot jaunas darbavietas, maksājot nodokļus. Pilsētnieki sāk lepoties ar savu pilsētu, veidojot labvēlīgu gaisotni. Ticiet man, tie, kuri nepaļaujas tikai uz valsti, paši spēj radīt nepieciešamus dzīves apstākļus. Mūsu bērniem nevajadzētu doties uz ārzemēm, atstājot šeit savus vecākus un pārdzīvojot par to, kā viņiem klājas šajā pilsētā un valstī.

Paskatieties uz Rīgu, Rēzekni, Ventspili – tās ir mūsu valsts pilsētas, kuru mārketinga pasākumi ir vērsti uz tūristu piesaisti. Tūristiem vienmēr vajadzēs ēst, tādēļ jāattīsta lauksaimniecība; viņi iegādājas dažādus sīkumus – tas nozīmē amatniecības attīstību; pie mums ir svaigs gaiss, tādēļ var ieinteresēt Eiropas un Krievijas iedzīvotājus, kuri izmantotu mūsu medicīnas darbinieku pakalpojumus; kādam jāsakārto infrastruktūra – šajā ziņā noderētu celtnieki. Un viss notiktu. Taču tas nevar notikt, ja mēs nevēlamies strādāt un attīstīt.

Vai nebūtu laiks apvienoties, nevis sašķelties, vai nebūtu laiks domāt par sevi, par nākotni? Daugavpils ir mūsu pilsēta, iespēju pilsēta, šīs iespējas katrs no mums rada katru dienu. Šī ir pilsēta, kuru mēs mīlam, un tas ir daudz.