Traumas, fobijas un sāpju punkti - Ukrainas notikumus un to ietekmi uz Baltijas valstīm Sestdienai skaidro Georgijs Počepcovs, viens no ietekmīgākajiem masu komunikācijas teorētiķiem un informatīvo karu ekspertiem bijušās PSRS teritorijā.
Pēdējos mēnešos Georgijs Počepcovs ir gana pieprasīts ukraiņu masu medijos. Žurnālisti cenšas paši aptver un arī izskaidrot tautai, kā tas viss — valsts sadalīšana un karš — varēja gadīties. Pētnieks aktīvi publicē analītiskus rakstus, tiekas ar politiķiem un neatsaka intervijas ne vietējiem, ne ārzemju masu medijiem.
Sarunā ar Sestdienu, jautāts, vai ukraiņu un arī citu valstu politiķi nu būs guvuši mācību un izdarījuši secinājumus, viņš ir atturīgi skeptisks — kamēr katastrofa nenotiek, neviens īsti negribot domāt par iemesliem, kas ļāva Kremlim "nospiest gaili". Počepcovs apgalvo, ka Krievija ir izmēģinājusi Ukrainā savu jauno izgudrojumu, proti, "jēdzienu karu" (smislovaja vojna) jeb kvazikaru, kas ir par informatīvo karu plašāks un smalkāks agresijas instrumentu kopums. Ilgus gadus šī kara mērķi ir gan paši Krievijas iedzīvotāji, gan arī bijušās PSRS teritorijas, to vidū Baltijas valstis.
Fragments no intervijas!
Jūs apgalvojat, ka Krievija līdz šim ir guvusi satriecoši labus panākumus šajā jēdzienu karā jeb kvazikarā ar Ukrainu. Paskaidrojiet, lūdzu, plašāk!
Tas ir gan Krievijas iedzīvotāju atbalsts Krimas aneksijai, gan Vladimira Putina rīcības pozitīvais novērtējums un viņa popularitātes reitingu kāpums. Es šo procesu skaidroju ar psihotraumu, kas piemīt bijušās PSRS iedzīvotājiem, kuri pagātnē ir atstājuši savus sapņus un cerības. Vispirms olimpiskās spēles Sočos, tad Krima deva šiem ļaudīm jaunu dzīves impulsu. Eksperti vairākkārt ir atzinuši un rakstījuši par to, ka Krievijas eksistence nav iespējama bez globāliem mērķiem. Lūk, šie globālie izaicinājumi parādījās un tika realizēti! Tādējādi tika ārstēta šī "psihotrauma", kas piemīt vairākumam Krievijas iedzīvotāju.
Vai Kremlis nevarēja pievienot Krimu mierīgā ceļā, izmantojot tās pašas "jēdzienu kara" metodes? Mierīgā ceļā nav iespējams īstenot to, ko neparedz starptautiskās vienošanās, obligāti nepieciešama spēka izmantošana — Krimā tā bija slēpta, Ukrainas austrumos atklāta. Masu medijos arī izskanēja apgalvojumi, ka Ukrainas konflikts ir Putina Krievijas beigas. Vai arī šis karš tikai nostiprinās valdošo režīmu? Sarežģīts jautājums, jo šajā situācijā notikumu attīstību nākotnē paredzēt ir ļoti grūti. Krima gan sašūpoja Putina režīmu, gan vienlaikus to stiprināja. Saskaņā ar aptaujām 80 procenti Krievijas iedzīvotāju Krimas pievienošanu uztvēra ar sajūsmu, 20 procenti — ne. Taču šādu kvazikaru kampaņu plānotājiem ir jādomā, ko viņi piedāvās iedzīvotājiem, piemēram, pēc pusgada. Ja nekas nenotiks, Putina reitingi uzreiz sagrūs. Reitings arī momentāni kritīs, ja pasliktināsies ekonomiskā situācija valstī. Pētījumi ir pierādījuši, ka tādām valstīm kā Krievija, kuru ekonomika turas uz izejvielām, demokrātija nav nepieciešama, jo tā tāpat apmierina savu iedzīvotāju ekonomiskās vēlmes.
Kādi galvenie mērķi tika izvirzīti kara sākumā un kādi tagad?
Tika modelēta tautas revolūcija, lai attaisnotu bruņoto spēku rīcību. "Revolūcijas" līderi uzreiz kļuva par "tautas gubernatoriem" un "tautas mēriem". Šajā stadijā Krievijas auditorijai vēl uzturēja ideju par "brālīgās tautas" glābšanu no "fašistiem un banderoviešiem" un Krimas aneksija tika saukta par "pievienošanu" vai pat "atkalapvienošanu". Kad attīstījās notikumi Ukrainas austrumos, leksika kļuva skarbāka — tika piesauktas Kijevas spēku "soda ekspedīcijas", kas auditorijai lika atcerēties Lielo Tēvijas karu. Tagad galvenais uzsvars tiek likts uz upuriem mierīgo iedzīvotāju vidū un palīdzību bēgļiem no Krievijas puses. Jau Pirmajā pasaules kara laikā ir pārbaudīts, ka lielāko iespaidu uz auditoriju atstāj karavīru pastrādātā vardarbība pret sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem.
Kā kļuva iespējams, ka žurnālisti, kuri vēl nesen bija kvalitatīvās žurnālistikas paraugi, piemēram, NTV kanālā, kļuva par "jēdzienu kara" kareivjiem?
Tas, ka 300 žurnālistu apbalvoja ar slepenu rīkojumu, liecina par viņu īpašu lomu šajā karā, kurā masu mediju devums ir svarīgāks par operācijām reālajā pasaulē. Federālie žurnālisti jau sen strādā "slēgtā" režīmā, veidojot varai nepieciešamo pasaules ainu. Tā arī ir īpaša māksla. Jo to visu nepieciešams darīt vienlaikus — modelējot vārda brīvību, turēt marginālajās pozīcijās opozicionārus, viņu rīcību un paziņojumus. Mūsdienu valstī viņus nevar neparādīt, taču tas jādara tā, lai viņi jebkurā gadījumā izskatītos pēc zaudētājiem.
Rīgā janvārī tika atvērts NATO Centre of Excellence for Strategic Communications. Mūsu politiķi min šo centru kā būtisku pretsparu Kremļa izvērstam informācijas karam.
Šis centrs nevar kalpot kā panaceja, jo tāpat kā sabiedriskās attiecības, arī informatīvais karš ir pa pusei zinātne un pa pusei māksla. Tas pats Kiseļevs no Krievijas sabiedriskās televīzijas darbojas kā dzejnieks, izmantojot simbolus un metaforas. Tieši tāpēc viņa teikto nevar atspēkot vienkārši ar faktiem. Arī Latvijai nepieciešami tieši tādi paši dzejnieki propagandisti. Citiem vārdiem — propagandas mākslai var likt pretī tikai līdzīgu mākslu, ko nevar izskaitļot neviens centrs.