Ir pagājis gads, kopš Inta Vaivode kļuva par Daugavpils reģionālās slimnīcas (DRS) vadītāju.
Portāls Gorod.lv nolēma pievērst uzmanību šim faktam un aprunājās ar Intu par darbu un dzīvi.
- Pēc jūsu domām, cik veiksmīgi ir bijis jūsu darbs DRS valdes locekles amatā? Ko izdevās sasniegt, kas vēl būtu paveicams?
- Piedāvājums vadīt slimnīcu bija negaidīts, bet lēmumu es pieņēmu ātri, tas ir manā dabā, es nekad ilgi nemokos, pieņemot lēmumu. Mans princips ir: labāk izdarīt un nožēlot, nekā neizdarīt un nožēlot.
Galvenais arguments bija tas, ka es pazīstu šo kolektīvu, ar daudziem kolēģiem esmu strādājusi. Vienmēr esmu bijusi ārste, mana pamatspecialitāte ir ārsts-pediatrs, es līdz šim laikam ilgojos pēc bērniem. Turklāt man ir administratores pieredze: 7 gadus biju poliklīnikas „Olvi” vadītāja.
Uzskatu, ka gada laikā, pieņemot svarīgus lēmumus un organizējot DRS saimniecisko un ārstniecisko darbību, man izdevās optimizēt izdevumus, sakārtot reģistrācijas un ambulatoru pacientu statistikas sistēmu, piesaistīt jaunus speciālistus.
Esmu pateicīga saviem kolēģiem un lepojos, ka šo laiku esmu strādājusi ar lieliskiem cilvēkiem – īstiem profesionāliem. Maniem kolēģiem ir bagāta pieredze un labas zināšanas, tādēļ viņi ir augstas klases profesionāli.
Vienīgā mūsu problēma ir saistīta ar komunikāciju: mūsu pacienti prasa daudz uzmanības un vairākumā gadījumu, ierodoties slimnīcā, ir agresīvi noskaņoti pret mums, ko ietekmē arī vietējie masu saziņas līdzekļi. Veselības aizsardzības jautājums visos laikos bijis sasāpējis, tas ir cieši saistīts ar sociālās jomas problēmām, tādēļ Latvijā mediķu tēls bieži vien tiek nomelnots.
- Vai sievietei ir grūti vadīt lielāko reģiona slimnīcu?
- Man patīk citēt padomju laika klasiskās filmas, kuras vairākums no mums ir redzējis vairākkārt. Filmā „Maskava asarām netic” kāds teica, ka grūti ir pārvaldīt mazu kolektīvu, bet, kad ir struktūra un plāns, tas nav grūti, bet ļoti atbildīgi.
Esmu komandas cilvēks un garo distanču skrējēja. Viena pati es nespētu paveikt pat simtdaļu no tā darba, kuru veic administratīvais korpuss, saimniecības daļa, ārstu komanda. Katru dienu man blakus ir atbildīgi un ļoti profesionāli cilvēki.
Bez šaubām, liela problēma ir tehnoloģiju trūkums. Viss maksā lielu naudu, un nepietiekams finansējums neļauj iegādāties, piemēram, mūsdienīgu grāmatvedības programmu, kura atvieglotu darbu, tādēļ esam spiesti taupīt. Vienīgais bloks, kurā taupīšana nav pieļaujama ir ārstēšana. Pacienti nonāk slimnīcā ar patoloģijām, kuru ārstēšanai nepieciešama mūsdienīga un dārga terapija. Jebkurš manis pieņemtais lēmums dažādā veidā ietekmē cilvēku – pacientu vai darbinieku, tādēļ cenšos pieņemt pārdomātus lēmumus.
- Jūs ilgu laiku dzīvojat un strādājat Daugavpilī, bet kur ir pagājusi jūsu bērnība?
- Esmu dzimusi, augusi un mācījusies Aglonā, kurā es labprāt atgriežos. Esmu augusi laukos, tādēļ nebija ne laika, ne iespējas būt „cacai”, un es daudz ko protu. Savulaik esmu pļāvusi sienu, skaldījusi malku, slaukusi govis. Biju tipisks padomju laika bērns. Mani vecāki visu mūžu daudz strādāja un vēlējās, lai viņu bērnu dzīve būtu vieglāka. Mēs tikai pēc ilgiem gadiem sapratām, cik grūti viņiem bija izaudzināt trīs bērnus, strādājot kolhozā.
Daugavpilī dzīvoju kopš 1992.gada. Toreiz šīs slimnīcas kabinetā galvenais ārsts Jurijs Šuls, kuru es ļoti cienu, pieņēma mani darbā. Izmantojot iespēju, vēlos apsveikt viņu dzimšanas dienā, kuru viņš svin 1.augustā, un novēlēt viņam visu to labāko! Pateicoties viņam, pieņemot darbā jaunus ārstus, vienmēr atceros sevi un cenšos ātri atrast kopīgu valodu.
Daugavpilī man ļoti patīk. Man nepatīk lielas pilsētas un tās apmeklēju tikai darba darīšanās. Vienīgais žēl, ka mūsu pilsētu pamet daudzi tās iedzīvotāji. Domāju, ka mūsu spēkos ir panākt, lai jaunieši atgrieztos, jo cilvēkam jādzīvo tur, kur viņam ir labi.
- Sievietēm nav pieņemts jautāt par vecumu, bet, ja nav noslēpums, kāds ir jūsu darba stāžs ārstniecības jomā?
- Es nekautrējos runāt par savu vecumu, un savos 47 gados jūtos lieliski, 25 no tiem esmu veltījusi medicīnai. Sāku kā sanitāre Stradiņa slimnīcas neiroķirurģiskajā nodaļā, bet patlaban esmu lielākās Latgales slimnīcas vadītāja, tādēļ medicīnas procesa organizācijā mani nekas nepārsteidz.
- Kas sniedz jums prieku? Vai jums ir hobijs?
- Pēc 20 gadu pārtraukuma esmu atgriezusies korī. Tagad dziedu Daugavpils novada korī „Latgale”. Tā ir neaprakstāma sajūta – tautas tērpā dziedāt Dziesmu svētkos!
Pēc manām domām, es labi gatavoju ēst – mans firmas ēdiens ir laša soļanka. Vēl man patīk adīt – tā ir īsta psihoterapija. Vislabāk man izdodas jakas un džemperi.
Pēdējā laikā daudz lasu, pamostos agri no rīta, ap plkst.5:00 un kādu stundu lasu. Šogad no izlasītā visvairāk patika Vadima Zēlanda „Realitātes transērfings”.
- Kāds ir jūsu dzīves moto?
- Pat ja viss notiks savādāk, vienalga viss būs labi!
- Jūsu universālā recepte cīņā ar stresu?
- Es viegli tieku galā ar stresu. Labākā terapija ir fizikā slodze. Man patīk skriet. Skrienu 10 km divreiz nedēļā, ja sanāk – trīs.
- Esat viegli aizvainojama? Vai ātri piedodat nodarīto?
- Vienmēr ticu tam, ko daru un runāju. Iespējams, esmu ideāliste un pārāk atklāts cilvēks, taču man tas nekad nav traucējis. Esmu klasiska sieviete – ātri piedodu, bet nekad neaizmirstu. Ja kāds mani ir aizvainojis, cenšos izslēgt šo cilvēku no draugu loka, bet ļaunu prātu neturu. Vispār es mīlu cilvēkus, it īpaši bērnus un vecus cilvēkus.
- Ja jūtat, ka cilvēki, kuru viedoklis jums ir svarīgs, nav taisnīgi attiecībā pret jums, vai mēģināsiet pierādīt savu taisnību?
- Noteikti! Mūsu galvenā kļūda ir saistīta ar to, ka mēs nerunājam viens ar otru – māte nerunā ar meitu, tēvs – ar dēlu, vīrs – ar sievu. Tādēļ rodas konflikti, kuri nereti beidzas traģiski. Cilvēkiem noteikti jākomunicē!
- Kas jums nepieciešams, lai justos laimīgai?
- Nevaru būt viena, man apkārt noteikti jābūt tuviniekiem – ģimenei, draugiem.
- Pastāstiet par jūsu dēlu.
- Es ļoti lepojos ar manu dēlu Raivi. Viņš ir absolvējis LU, strādā loģistikas jomā un pārsteidz mani ar to, ka viņam jau ir 25 gadi!
- Kā un kur jums patīk atpūsties? Vai ir mantas, bez kurām jūs nekad nedotos atvaļinājumā?
- Daudz kur esmu bijusi, bet vislabāk jūtos pie vecmāmiņas Aglonā, tālu no civilizācijas, kopā ar tuviniekiem. Tur pat klusums ir savādāks.
Runājot par lietām, kuras noteikti ņemtu atvaļinājumā – tā ir zobu birste, ūdensnoturīgā skropstu tuša un grāmata.
- Vai jums ir mājdzīvnieki?
- Godīgi sakot, esmu pret dzīvnieku turēšanu dzīvoklī. Kad Raivis bija mazs, mums bija „kaķu” periods, tad „kāmju” periods. Es vienmēr atceros Antuāna de Sent-Ekziperī vārdus no „Mazā prinča”: „Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis”.
- Paldies par interviju!
Brāļa taciņu, un gari skrienot, atduršanos, kā mietam, pie Rukovska!