Nesen ministrs Rihards Kozlovskis Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā 900 sekundes teica, ka ar radaru skaita palielināšanu izdevies samazināt automašīnu ātrumu.
Savukārt ātruma samazināšana nozīmējot negadījumu skaita samazināšanos. Tas tā, protams, ir, bet kā tas izskatās skaitļos un valsts ekonomiskās attīstības griezumā?
Satiksmes regulācijas mērķis ir nevis samazināt vidējo ātrumu, bet gan optimizēt komplekso parametru "ātrums*drošība", tātad palielināt drošību, saglabājot ātrumu, vai palielināt ātrumu, saglabājot drošību, vai uzlabot abus parametrus vienlaicīgi.
Intereses pēc parēķināju, cik tad Latvijas ekonomikai izmaksā automašīnu ātruma samazināšana un vai tā atpērkas ar negadījumu skaita samazinājumu.
Skaitļi ir interesanti. Ja pieņemam, ka:
1. vidējais Latvijas strādājošais iedzīvotājs pavada automašīnā vienu stundu dienā,
2. vidējais braukšanas ātrums ir 50km/h,
3. vidējais darba laika ilgums ir 10h,
4. Latvijas kopprodukts ir 17 miljardi latu gadā,
tad sanāk, ka vidējā braukšanas ātruma samazinājums par 5 km/h rada valstij zaudējumus 170 miljonu latu apmērā, precīzāk sakot, tos rada laiks, ko cilvēks papildus nelietderīgi pavada ceļā, nevis strādā.
Ja pieņemam, ka viena darbaspējīga Latvijas iedzīvotāja dzīvība ir vērta Ls 100 000 (ja nemaldos tad padomju laikā darbaspējīgs cilvēks tika novērtēts uz 60 000 rubļiem), tad sanāk, ka braukšanas ātruma par 5 km/h samazinājumam būtu jāatpērkas ar papildu 1700 cilvēku dzīvību saglabāšanu. Vai tas tā notiek? Mēs visi zinām, ka nē.
Šie aprēķini, protams, ir aptuveni, un neietver sevī ne stresa izraisīto papildu slodzi, kuru rada nevis loģiska iekļaušanās satiksmes plūsmā, bet gan skatīšanās pa malām, meklējot radarus, ne sīkās avārijas, kuras rada strauja, ceļa apstākļiem neatbilstoša piebremzēšana pirms slēptajiem radariem, ne valsts tēla bojājumus, kas izpaužas kā papildus emigrācija.
Būtu pēdējais laiks pieiet šai problēmai zinātniski un ekonomiski pamatoti.
Anglija, piemēram, sākot no 2013. gada plāno valstī palielināt ātrumu no 70 uz 80 jūdzēm stundā, pamatojot to ar nepieciešamību stimulēt valsts ekonomiku.