Pilsētas svētkos Daugavpili apmeklēja ļoti pazīstams cilvēks, kuru titulu nosaukšana aizņemtu daudz vietas, tāpēc nosauksim tikai dažus no tiem. Vēsturnieks, autors, pētnieks, KF valsts padomnieks un izdevniecības „Regnum” prezidents Modests Koļerovs laipni piekrita sniegt Gorod.lv nelielu interviju.
- Pirms kāda laika Jūs vadījāt KF Prezidenta pārvaldi saistībā ar starpreģionālajiem un kultūras sakariem ar ārzemēm. Kas, jūsuprāt, ir nepieciešams, lai šie sakari būtu veiksmīgi?
- Pirmkārt, visiem valsts pārstāvjiem diplomātiskajās un dienestu misijās jādomā par valsts interesēm, jāskatās nevis uz savām ērtībām, bet jācenšas aptvert maksimālo auditoriju. Viņiem nav jākoncentrējas uz ķeksīšiem savos tematiskajos plānos, bet jāveic reālas infrastruktūras darbības, atbalstot to, kas labi darbojas.
Man ļoti iepatikās krievu valodas pasniedzēju ukraiņu apvienības vadītājas uzstāšanās. Šī cienījamā sieviete paziņoja, ka atšķirībā no pārējiem etnogrāfiskiem krieviem, kas dzīvo Ukrainā, viņi savā organizācijā nekad nav redzējuši Krievijas vēstnesi un nav sarunājušies ar viņu. Kaut arī savas profesijas specifikas dēļ viņiem bija jābūt uzmanības centrā, jāizjūt Krievijas Ārlietu ministrijas īpašais atbalsts, jo viņu liktenis, profesionālā dzīve un auditorija gandrīz par 180% sakrīt ar Krievijas Federācijas uzdevumiem.
Šo uzdevumu izpildes galvenais juridiskais šķērslis pašlaik ir Likuma par politiku tautiešu atbalsta jomā jaunā redakcija, pret kuru savulaik iestājās plaša sabiedrība un eksperti. Šī Likuma dēļ krasi samazinājās to cilvēku skaits, kurus Krievija atzīst par tautiešiem ārzemēs. Vecās formulas, saskaņā ar kuru par tautieti tika atzīts katrs, kas sevi saista ar krievu kultūru, ir dzimis Krievijā, Krievijas impērijā vai Padomju Savienībā, šī formulas vietā tika izvēlēta jaunā, saskaņā ar kuru ir jāpierāda, ka tu esi tautietis.
Pirmkārt, tev jābūt zināmam vēstniecībā, otrkārt, profesionāli jānodarbojas ar kādu kultūras darbību vai jāsastāv vēstniecības aktīvistu skaitā. Tās ir ne tikai pilnīgas muļķības, bet arī Krievijas konstitūcijas pārkāpums, jo konstitūcija aizliedz cilvēku diskrimināciju. Domāju, ka prezidentam Putinam jāizlabo šis kaunpilnais likums, un tad nekas viņam netraucēs pildīt savus pienākumus.
- Kā jūs vērtējat pašlaik esošas attiecības starp Latviju un Krieviju? Vai kaut kas ir mainījies pēdējā laikā?
- Latvijas vara joprojām ir etnokrātiskā, un es neredzu pamatu uzskatīt, ka šādai politikai un pieejai pastāvot, attiecības starp mūsu valstīm varētu uzlaboties. Jo, lai cik konstruktīvas un tuvas nebūtu cilvēciskās un starppersonu attiecības, politikas pamatu nosaka nacionālais konsensuss.
Diemžēl, tas, ko mēs redzam pašlaik, liek mums pārliecināties par divkopienu, sašķeltās sabiedrības pastāvēšanu Latvijā, kura, no vienas puses, pasludina vienlīdzību likuma priekšā neatkarībā no valodas, dzimuma, izcelsmes un migrācijas likteņa. Cita sabiedrības daļa (nezinu, cik traģiski vai dramatiski liela) atbalsta valodas aparteīdu. Ceru, ka tomēr uzvarēs cilvēktiesības, vienlīdzība un taisnīgums. Jāatzīmē, ka tas, kurš periodiski aktualizē valodas jautājumu, dara to pārliecībā, ka viņu atbalstīs klusais konsensuss, viņš netiks par to sodīts un izteiks viedokli, kuru daudzi pārāk augsta kultūras līmeņa vai pārāk zema dramatisma līmeņa dēļ patur pie sevis.
Piemēram, kad mani lūdz ar vienu vārdu pateikt krievu kultūras jēgu, es uzskatu, ka šis vārds ir „taisnīgums”.
- Jūs apmeklējāt Daugavpils Poļu kultūras centru, pastāstiet par jūsu iespaidiem.
- Daudzus gadus esmu nodarbojies ar Polijas izpēti un es apbrīnoju jūsu Poļu nama darbu. Poļi ļoti kritiski attiecas pret mums, tāpat kā mēs pret viņiem. Bet mums ir jāpārņem no viņiem misionārisms, apķērīgums, konsekvence un patriotisms. Mums tā pietrūkst, jo mēs labi varam spriedelēt par kāda sliktu darbu, bet sēdēt un gaidīt, ka kāds mūsu vietā visu izdarīs. Bet ir taču jāpalīdz tam, kurš ar savu dzīvi un likteni ir pierādījis uzticību tam, ko viņš dara. Tāpēc ir jāpārņem no poļiem veselīgā kolektīvisma piemērs.
Poļu namā ir ļoti daudz jauniešu, tas ir pats galvenais. Jo var uzturēt kārtībā mūsu svētos kapus, bet rīt mēs aiziesim, un bez bērniem nebūs kam to darīt. Tāpēc mums ir jādomā par sevi pašiem – jāizaudzina jaunā paaudze, kas paņems karogu un nesīs to.
- Jautājums jums kā liela informācijas portāla bijušajam galvenajam redaktoram – kādām nav jābūt ziņām?
- Es uzskatu, ka ziņām nav jābūt saldām un nav jāsatur liekas emocijas. Ja tu runā par svarīgo, par svēto, runā personīgi, neslēpjoties aiz kolektīvā viedokļa. Jo aģentūras ziņu pasniegšana apvieno individuālo pozīciju un kolektīvo saprātu, kas liek uzmanīgi uztvert terminus un jēdzienus.
- Tuvākajās dienās Rīgā notiks jūsu jaunās grāmatas prezentācija. Par ko tā ir?
- Es vēl neesmu to grāmatu redzējis, bet tur būs apkopotas manas uzstāšanās par vēsturiskās politikas, revizionisma, Otrā pasaules kara rezultātu pārrakstīšanas problēmām. Es vēlos parādīt, ka Impērijas laiks un nasta mūsu teritorijā nepagāja tāpat vien.
Kā sastādītājs vai izdevējs esmu strādājis pie aptuveni simts grāmatām, autorgrāmatu ir daudz mazāk, laikam, kādas desmit. Pašlaik beidzu rakstīt lielu sacerējumu par staļinisma Eiropas priekšnoteikumiem.