Uzņēmēja Ināra Vilkaste un Vladimirs Vaškevičs mēģinājuši traucēt Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizīti Čikāgā maija beigās notikušajā NATO galotņu samitā, ziņoja TV3 raidījums Nekā personīga.
Algoti ASV lobisti esot centušies nomelnot Latvijas vārdu, rīkojot piketus pret cilvēktiesību pārkāpumiem pret Vaškeviču un Vilkasti. Tāpat sižeti par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā parādījušies ASV plašsaziņas līdzekļos. Bērziņam nācies sarkt un bālēt, atbildot uz amerikāņu jautājumiem...
Savu artavu Ināras Vilkastes atbalstam apņēmies sniegt arī cilvēktiesību advokāts no ASV Tomass Kanepa.
Papildus Kanepas sniegtajam atbalstam vēstuli par Vilkastes lietu ASV valsts sekretārei Hilarijai Klintonei nosūtījis arī senators Daniels Lipinskis, aicinot viņu un ASV Valsts departamentu noskaidrot jaunākos faktus šajā lietā un pārliecināties, vai netiek pārkāptas cilvēktiesības.
Savukārt bijušais Eiropas Padomes ģenerālsekretārs doktors Valters Švimmers, lai atbalstītu viņas sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, izveidojis komiteju Taisnīgumu Inārai un interneta vietni www.justiceforinara.eu.
Kas tie par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas tie par traucējumiem samitu laikā, kas tie austriešu un amerikāņu lobisti, kuri uzņēmušies aizstāvību, – par to šī Neatkarīgās intervija ar uzņēmēju Ināru Vilkasti.
– Jūs esot nodarījusi lielu kaunu Bērziņa kungam un citiem Latvijas delegācijas locekļiem, liekot viņiem sarkt un bālēt, atbildot uz jautājumiem par jūsu cilvēktiesībām. Vai tā bijāt jūs, kas sasālīja mūsu amatvīru torti?
– Uzmanību pievērsa komiteja, nevis es.
Komiteja sadarbojas ar daudzām cilvēktiesību organizācijām visā pasaulē. Amerikāņi acīmredzot ir atsaukušies ātrāk par citiem un skaļāk par citiem. Godīgi sakot, es negaidīju tādu uzmanību manam gadījumam un esmu pateicīga viņiem par atbalstu.
Es nekādā gadījumā neesmu varējusi ietekmēt kādu ASV plašsaziņas līdzekļu saturu vai to, ka kādas organizācijas izvēlas piketu kā formu, lai sabiedrība pievērš kādai problēmai uzmanību.
Patiesībai ir jābūt sadzirdētai, lai cik tā skaudri skanētu. Cik es esmu rakstījusi iesniegumus, lai pievērstu uzmanību rupjajiem tiesībsargājošo iestāžu pārkāpumiem pret mani! Cik es esmu centusies pievērst uzmanību manis vajāšanai, taču nekur līdz šim neesmu saņēmusi atbildi pēc būtības vai arī esmu saņēmusi atrakstīšanos. No manis kā no pilsones atkratās – it kā manis nemaz nebūtu.
Doktors Švimmers pievērsa uzmanību manai lietai pēc tam, kad iesniedzu sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Viņš norādīja uz to, kāds milzīgs skaits kriminālprocesu ir ierosināts. Visos šajos kriminālprocesos un civillietās esmu ievilkta iekšā – esmu spiesta piedalīties prāvās, sniegt liecības, iesniegt dokumentus. Daudzas lietas tiek sadalītas, citas atkal apvienotas – allaž tā, kā tas labpatīk represīvajām struktūrām. Kad kāds no šiem procesiem beidzas, notiek prokuratūras spiediens, un tas atkal tiek atjaunots.
Esmu parasts cilvēks, esmu uzņēmēja, sieviete, māte. Es ne ar vienu necīnos un negribu cīnīties – es lūdzu valstij palīdzību. Es vēlos, lai mani sadzird.
– Vai jūs maksājāt ASV lobistiem?
– Visa šī baumošana ir tikai tādēļ, lai novērstu uzmanību no būtības, no reālajiem faktiem – no tā, ka es tieku vajāta un netiek ievērotas manas cilvēktiesības. Komiteja Taisnīgumu Inārai uz šo lietu paskatījās no malas.
Es ceru, ka manu tiesību pārkāpšanu neizdosies aizvirzīt tālākā plānā. Lai gan pašlaik notiek centieni to darīt un tas notiek mērķtiecīgi. To dara ļaužu grupa no speciālajiem dienestiem – aiz bailēm, ka kādreiz nāksies atbildēt par savām darbībām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli un varas resursus. Šie cilvēki savā nesodāmības apziņā ir aizgājuši tik tālu, ka viņiem vairs nav atpakaļceļa. Diemžēl draudi turpinās arī pašlaik.
Pret mani intensīvi ilgā laika periodā ir veikti neskaitāmi prettiesiski akti, tajā skaitā represīvo iestāžu patvaļa un pat teroristiski akti – izspiešana, automašīnu dedzināšanas, mājas vārtu taranēšana, manas meitas nolaupīšanas mēģinājums, atentāts pret manu bērnu tēvu. Latvijā tam neviens nepievērš uzmanību, sen visi ir aizmirsuši, kā tas sākās 2006. gadā, runā tikai par kādiem absurdiem un nenotikušiem noziegumiem.
Attīsim kinolenti atpakaļ un paskatīsimies, ar ko viss sākās!
Viss sākās ar draudiem, izspiešanas draudiem un noziegumiem pret mani, kas nav izmeklēti līdz pat šim laikam. Manu tiesību pārkāpumi notiek tāpēc, ka cilvēku grupa no speciālajiem dienestiem, sadarbojoties ar noziedzniekiem, cenšas noslēpt savu noziegumu pēdas. Man ir pamats pieļaut, ka izspiešana ir speciālo dienestu darbinieku un noziedznieku kopdarbs. Lai noslēptu savu noziegumu pēdas, tiek ierosināti desmiti kriminālprocesu un simti civilprocesu. Tādā veidā viens process ir saskaldīts simtos un tie ir pavērsti pretējā virzienā – pret mani.
– Tomēr, kas ir tie lobisti, kas cenšas jūs aizstāvēt?
– Cilvēktiesību aizstāvjus un cilvēktiesību organizācijas var saukt arī par lobistiem, taču lietas būtību tas nemaina.
– Ojārs Kalniņš, bijušais Latvijas vēstnieks ASV, izteicās, ka lobisti jau parādoties visādās bezcerīgās lietās, piemēram, kad jāaizstāv kādi Āfrikas diktatori...
– Vai jūs gribat teikt, ka bijušais Latvijas vēstnieks cilvēktiesību aizstāvjus dēvē par lobistiem un Latviju salīdzina ar Āfriku?
Tomēr es uzskatu, ka mans gadījums nav bezcerīgs, mēs dzīvojam civilizētā pasaulē... lai gan mans gadījums ļoti atgādina Jozefa gadījumu no Franča Kafkas stāsta Process.
Tas, kas notiek pret mani, ir nebeidzams trilleris – pastāv 50 kriminālprocesu un vēl aptuveni 100 civilprocesu, kuros es esmu spiesta piedalīties dažādos statusos – galvenokārt kā lieciniece. Tomēr uzskatu, ka visi šie procesi ir pret mani. Arī pret maniem draugiem, tuviniekiem, paziņām. Ar tiem tiek postīta mana dzīve, mans bizness, mana veselība un manu bērnu ticība taisnīgumam.
– Kā radās jūsu bizness?
– Kopš 1992. gada līdz kādam 2000. gadam biju radījusi apmēram 20 mazus uzņēmumus. Man ir augstākā ekonomista izglītība. Liku lietā zināšanas, intuīciju, pieredzi kopš 1985. gada, kredītresursus, riskēju, dažbrīd ieguldot visu, kas man ir. 2005. gada beigās noslēdzu vienu no lielākajiem darījumiem nekustamo īpašumu jomā – Mežaparkā. Te arī sākās manas nedienas, jo parādījās cilvēki, kas bija nodomājuši, ka var no manis šo to izreketēt.
– Kaut ko izreketēja?
– Jā. Jo sākumā nobijos. Taču pēc tam sapratu, ka tam nekad nebūs gala un malas – nav nozīmes, cik es atdošu, tik un tā nāks un prasīs vēl. Tāpēc griezos pēc palīdzības pie tiesībsargājošajām iestādēm.
Tad arī sākās baiso notikumu virkne: meitas nolaupīšanas mēģinājums, mēģinājumi aizdedzināt Vladimira auto, īsziņas ar draudiem, izspiešanas mēģinājumi, atentāts, psiholoģisks spiediens, melnā PR kampaņa, kas manu dzīvi padarīja neciešamu. Man ir pamats uzskatīt, ka kopš 2006. gada esmu kļuvusi par noziedzīgas sazvērestības upuri – grupa cilvēku no specdienestiem, savtīgu mērķu vadīti, brutāli un naudas dēļ izmanto savu dienesta stāvokli un izmanto saviem mērķiem arī šo agrāk sodīto noziedznieku. Pēc tam, kad uzrakstīju iesniegumu policijai un viņu plāni izjuka, viņi sāka slēpt pēdas, izvēršot manis diskreditācijas kampaņu. Viens cilvēks jau ko tādu nevarētu dabūt gatavu.
– Vai ar apzīmējumu izspiedējs domājat Raimondu Štālbergu?
– Es runāju par cilvēku grupu no specdienestiem, kas, manuprāt, izmanto saviem mērķiem agrāk sodītu noziedznieku. Tāpēc kļūst saprotams, kāpēc šī persona var tik nesodīti rīkoties. Viņam ir pārliecība, ka viņš tiks piesegts.
Jau tajā dienā, kad iesniedzu iesniegumu par izspiešanu, manā birojā praktiski notika nesankcionēta kratīšana. Tas notika pēc agrāk sodītā noziedznieka Štālberga iesnieguma 2006. gada oktobrī.
Kopš tā laika, kad sākās manis vajāšana, es spiedienu jūtu ik dienu, tomēr īpaši, ar sevišķu nekrietnību tiek atzīmētas manas dzimšanas dienas maijā. Allaž apmēram ap manu dzimšanas dienu vai pat tieši dzimšanas dienā tiek pastrādāts kas nelietīgs – dedzināšana, meitas nolaupīšanas mēģinājums, atentāts, kratīšanas, advokāta pazušana.
– Jūs domājat advokātu Aināru Plataci, kurš pazuda pirms diviem gadiem maijā?
– Tā bija mana dzimšanas diena. Dienā tikos ar Plataci, bet pēcpusdienā viņš pazuda.
– Tiesa ir spriedusi, ka jūs esat vainīga kukuļa došanā Rīgas amatpersonām.
– Šis process ir viens no daudzajiem kriminālprocesiem, kas ierosināti uz šā paša agrāk sodītā noziedznieka, izspiedēja iesniegumu pamata.
Ceru, ka augstākā instancē man tomēr izdosies pierādīt taisnību.
Tas ir neiedomājami, pat neticami, ar kādām metodēm notiek vēršanās pret mani. Kad stāstu to kādiem ārzemju cilvēktiesību aizstāvjiem, viņi rausta plecus un saka, ka tā nevar būt, tas nav iespējams.
Kaut vai tikai viena it kā sīka nianse. Tajā procesā, kur tiesāts tiek izspiedējs, KNAB iesniedza informāciju, kurā uzskaitīts, kādos kriminālprocesos esmu iesaistīta es. Lai gan tiesa šo informāciju nemaz nebija prasījusi.
Savukārt tā sauktajā Rīgas domes korupcijas lietā speciālo dienestu pārstāvji tiesas pieprasījumu ignorēja, skaidrojot, ka informācija esot slepena. Pastāv dubultstandarti.
Bet varbūt tomēr jūs devāt amatpersonām kukuli? Cik devāt, kādās banknotēs?
– Nē. Apsūdzībā tieši tā arī ir norādīts, ka nezināmā vietā, nezināmā laikā un nenoskaidrotu summu. Ja skatītos šo lietu atsevišķi no Rīgas domes korupcijas lietas, tad tai vispār nebūtu nekāda juridiska pamata.
Šis ir tikai viens no daudzajiem procesiem, kas ir manis vajāšanas sastāvdaļa, un tas jāskata saistībā un kopsakarā ar citiem procesiem. Man ir svarīgi, lai viens vajāšanas process, kas turpinās kopš 2006. gada līdz 2012. gadam un kas ir sadalīts neskaitāmos kriminālprocesos un civilprocesos, tiktu izskatīts pēc būtības. Svarīgi, lai visi ierosinātie procesi būtu izskatīti objektīvi kā viens vesels. Par to ir teikts manā sūdzībā Eiropas Cilvēktiesību tiesai.
Diemžēl arī lietu iztiesāšanas secībā un ātrumā pastāv dubultstandarti. Izspiešanas lieta kopš 2006. gada vēl nav iztiesāta. Tajā pašā laikā tie procesi, kas ierosināti pēc izspiedēja iesniegumiem, jau pirmajai instancei ir garām.
Kāpēc noziedznieks, kas jau vienreiz ir veicis noziegumus, veicot jaunus noziegumus, paliek brīvībā? Jau astoņus mēnešus lietā par izspiešanu nevar beigties debates – visu laiku kaut kas notiek, kāpēc sēdes tiek atliktas. Nav zināms, vai šomēnes tās atsāksies un vai turpināsies. Gan jau atkal kaut kas atgadīsies. Tā ir 2006. gada lieta!
Represīvās iestādes nodarbojas ar to, ko Rietumu juristi dēvē par fishing expedition – viņi nodarbojas ar tādu kā makšķerēšanu. Tā rezultātā es un mani radinieki, bērni atrodas kā kara poligonā. Šajā laikā daudzi mani radinieki ir aizgājuši no dzīves. Arī mani dzīvnieki ir miruši, jo viņi uzņem sevī to sāpi, ko esam spiesti pārdzīvot.
Mani nepārtraukti izseko, noklausās.
Pēc Eiropas cilvēktiesību aizstāvju ieteikuma mēs iesniegsim vēl jaunu sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā par manām tiesībām uz taisnīgu tiesu un vajāšanu, ierosinot milzīgu skaitu kriminālprocesu. Mana dzīve ir pašlaik līdzīga detektīvromānam, manā kalendārā nav neviena brīva lodziņa, es jau vairs nespēju sekot līdzi visam, kas man jādara – vienā lietā jāiesniedz kādi dokumenti, citā procesā jāsniedz liecības, un tā katru dienu. Nekam citam man vairs nav ne minūtes laika.
Jūs jau neticēsiet, bet es nofotografēju automašīnu, kas man sekoja. Šī automašīna nezin kāpēc pieder Latvijas armijai. Pēc dažām stundām šo fotoaparātu gaišā dienas laikā, izsitot stiklu, no mana šofera automašīnas izzaga. Trilleris...
Uz kāda pamata speciālie dienesti taisa pieprasījumus par mani un maniem bērniem? 817 pieprasījumu dažos gados. Tā ir jaukšanās manā privātajā dzīvē. Meklēja kādu informāciju. Ja kaut kas manā dzīvē būtu bijis pretlikumīgs, tad es jau būtu iznīcināta.
Internetā anonīmi komentētāji nepārtraukti aplej mani ar dubļiem, nesodīti draud nogalināt: «Ja neizdosies iesēdināt, nošausim!» Kad cenšos pievērst šiem draudiem tiesībsargājošo iestāžu uzmanību, man atsaka. Vai tas ir normāli?